Anita Liekna: Darot no sirds, panākumi būs 6

“Dzīvojam ļoti interesantā laikā, un visam, ko darām, ir liela vērtība. Jānis Čakste ir teicis – godīgi strādāt, jo tikai godīgs darbs sekmē tautas labklājību. Tikai ar godīgu darbu un attieksmi un tīru sirdi varam izdarīt kaut ko labu. Jā, varbūt mēs kļūdāmies, kaut ko nesaredzam, bet tad, ja dari no sirds, nevar būt, ka nav panākumu. Kādas durvis atveras, kādu sirdi tas uzrunā. Man ir ļoti svarīgi strādāt ar kolēģiem, kam deg acis, kam patīk tas, ko viņi dara, un kas spēj pateikt, ja ir grūti. Daudzas lietas, kas mums dod spēku, ir tepat līdzās, bet tās ir pašam jāsameklē. Tā ir tava atbildība, kādas veido attiecības ar apkārtējiem,” valsts svētku gaidīšanas laikā pārliecināta Jelgavas novada Kultūras pārvaldes vadītāja Anita Liekna, kura nupat atgriezusies no Rīgā notikušās nākamajiem Dziesmu un deju svētkiem veltītās konferences. Sarunā ar A.Lieknu par Dziesmu un deju svētku nākotni, paveiktajiem darbiem un simtgades pasākumiem novadā.

– Par ko tika spriests konferencē? 
Paneļdiskusijas notika par tēmām, kuru pilnīgākai iztirzāšanai droši vien būtu vajadzīga vismaz nedēļa. Organizējot lielus pasākumus, laikam ir grūti izbēgt no kļūdām un visi nekad nebūs apmierināti. Vieni svētki tikko noslēgušies, bet jau domājam par nākamajiem. Tas ir nebeidzams process.

Diskusijā tika runāts, kādu redzam repertuāru nākamajos svētkos. Vai koprepertuāra izvēlē jābūt kādiem kritērijiem – cik respektēt tradicionālās vērtības, cik lielu vietu dot jaunradei. Vai repertuāra izveidē iesaistīt arī klausītāju, un kā nepieļaut mākslinieciskā līmeņa pazemināšanos. Klausītājs varbūt vēlētos dzirdēt zelta fonda dziesmas, bet Dziesmu svētkiem ir jāattīstās. Kādreiz jebkura šodien klasiskā Dziesmu svētku dziesma bija jaunrade. Citreiz risks varbūt neattaisnojas, bet pareizas atbildes nebūs. Kādam ir jāuzņemas tā lielā atbildība un repertuārs jāveido. Tika spriests arī par svētku tradīcijas nepārtrauktā procesa nodrošināšanu un vai starpsvētku posmā ir nepieciešamas skates, kā novērtēt kolektīvu kvalitāti. Tika arī uzdots jautājums, kas vispār ir Dziesmu svētku dalībnieks. Tas var būt jebkurš cilvēks, kurš vispār zina, ka Latvijā notiek Dziesmu svētki.

Tika pārrunāta gan pašvaldību, gan nevalstisko organizāciju loma, cik ļoti ārzemju latvieši ir ieinteresēti sadarbībā, nevis tikai dalībā svētkos. Tika skarts arī finansiālais aspekts, kas mani uztrauc kā pārvaldes vadītāju. Lai gan materiālā puse nav pati svarīgākā kolektīva pastāvēšanā, novadā redzam, ka ir ļoti grūti ar profesionālu kolektīvu vadītāju piesaisti. Pašlaik tas ir ļoti aktuāli teātru un koru žanrā. Esmu ļoti pateicīga tiem vadītājiem, kas saprotoši uzņem manu lūgumu turpināt vadīt kolektīvu. Protams, var paaugstināt algu, bet tas negarantē kvalitatīvu darbu. Ir kultūras darba vadītājas, kuras labprāt uzņemtos vadīt kolektīvus, bet tad cieš viņu atalgojums. Kultūras darba vadītājam jau ir slodze par savu pamatdarbu. Vadot kolektīvu, viņš pārsniedz vienu likmi. Mēs viņam varam piemaksāt, bet piemaksa nedrīkst būt ilglaicīga. Diskusijā tika aktualizēts, ka tas ir izglītības, kultūras, finanšu jomas un Pašvaldību savienības kopīgi risināms jautājums. Šeit būtu jārod vienots modelis. Šobrīd – cik pašvaldības spēj finansēt un kādu atalgojumu dot saviem kolektīvu vadītājiem, tik arī ir. Situācijas ir dažādas.

Tika skatīts arī jautājums par biļetēm – kā atrast to izplatības ideālo modeli. Tas būtu jāsaprot jau šodien, bet atbildes vēl nebija. Neizplatīt biļetes internetā nebūtu pareizi, tirgot tikai internetā – varbūt arī ne. Vienmēr būs kāds, kurš pie biļetēm netiks, taču tiek apsvērtas dažādas papildu iespējas biļešu tirdzniecībā. Piedāvāts arī izlozēt. Izlozes princips varētu šķist sirdij nepieņemams, bet domāju, ka tas varētu būt viens no veidiem, kad cilvēks jau laikus izvēlas savu biļešu paketi un noteiktā laikā viņam atnāk atbilde, vai viņš biļeti ir laimējis. Savukārt lojalitātes programmā biļetes varētu iegādāties tie, kas starpsvētku periodā visaktīvāk iesaistījušies Dziesmu un deju svētku procesā, piemēram, gājuši uz koncertiem. Liela daļa koncertu apmeklētāju ir dziedātāju un dejotāju radinieki, un tā viņiem būtu iespēja tikt pie zināma biļešu skaita. Piekrītu, ka atlaides jāpiedāvā vismazāk aizsargātajām sociālajām grupām. Kolektīvu vadītāji uzsvēra, ka biļetes ir jādod dalībniekiem. Bet, ja visiem pēdējo Dziesmu svētku dalībniekiem iedotu katram divas biļetes, tad ar to tās arī beigtos. It kā saprotam, ka visvairāk svētkus novērtē tie, kuru tuvie cilvēki dzied un dejo, bet vai tas būtu pareizākais modelis? Dejotāji var apmeklēt svētku noslēguma koncertu Me­žaparkā, bet tik daudz dziedātāju “Daugavas” stadions uzņemt nevar.

– Kā Jelgavas novada kolektīviem veicās vasarā aizritējušajos svētkos?
Pašvaldības atbalsts kolektīviem ir ļoti labs – novadā šobrīd ir 93 amatierkolektīvi ar gandrīz 1500 dalībniekiem, uz svētkiem aizvedām 33 kolektīvus ar 676 dalībniekiem. No kolektīvu vadītājiem un dalībniekiem pašvaldībā saņēmām pateicības par labi noorganizētajiem sadzīves apstākļiem – naktsmītņu atrašanās vietu, ēdināšanu un papildu dušām.

Varam būt apmierināti ar rezultātu skatēs, līmenis mūsu kolektīviem ir labs un augsts. Tāpēc pašlaik mūsu uzdevums ir nepazaudēt kolektīvu vadītājus, nodrošināt viņiem tādus darba apstākļus un atmosfēru, lai viss turpinātos. Saglabāt kolektīvus, kas labi darbojušies līdz šim, uzklausīt vadītāju vēlmes, nepazaudēt atgriezenisko saikni.

Lai cik ekonomiski grūti mums ikdienā ietu, vēlme kopt tautas tradīcijas, nest tās tālāk un nodot nākamajām paaudzēm, ir brīnumaini liela. Liela daļa svētku dalībnieku ir tieši jaunieši. Tas ļoti priecē.

Darbojoties skolēnu Dziesmu un deju svētku mākslinieciskajā padomē, redzu, ka svarīgāk pat par Me­žaparka estrādes paplašināšanu un “Daugavas” stadiona piemērotību deju koncertam jārisina citi būtiski jautājumi. Piemēram, kas šobrīd notiek ar zēnu, vīru un jauktajiem koriem. Ir jārisina atalgojuma jautājums tiem mūzikas skolotājiem, kas vada korus. 2020. gada skolēnu svētki notiks, bet ir bažas par nākotni. Kad sāku strādāt skolā par mūzikas skolotāju, nebija jautājuma, ka es varētu nevadīt kori. Tagad direktoram jābūt ļoti priecīgam, ja mūzikas skolotājs to dara.

Runa ir arī par bērnu noslogotību – tie, kas sporto, arī dzied, dejo, un viņiem patīk vēl daudzas labas aktivitātes. Koris dažreiz cieš pirmais. Varbūt bērnam sākumā tas nav tik aizraujoši, un viņš sarunā ar vecākiem, ka varētu arī neiet uz kori. Skolām, pašvaldībām, Izglītības ministrijai jādomā, kā korus noturēt. Ja skolās nebūs bērnu koru, vēlāk nebūs arī jauniešu koru. Mani šī pēctecība ļoti uztrauc. Tas, kuru noturēsim skolas korī, būs mūsu nākamais Dziesmu svētku dalībnieks.

Sarunās ar skolu koru diriģentiem sadzirdu, ka liela daļa kolēģu ir piekusuši, rokas nolaižas, ja par kori maksā kā par mācību stundu. Man bija iespēja šajā pavasarī būt žūrijā un vērtēt labākos Latvijas skolu korus. Runāju ar diriģentiem un redzu, ka situācija ir ļoti kritiska. Paļauties, ka varētu notikt brīnumi, nedrīkst, ir jārīkojas.

– Pēc panākumiem 2015. gada XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, kur jūsu savulaik vadītais Jelgavas novada apvienotais koris “Asni” izcīnīja zelta diplomu, kora darbība, šķiet, apsīkusi.
“Asni” nav beiguši darbību, koris ir atsācis mēģinājumus. Jā, esam ar izglītības kolēģiem runājuši – “Asni” šobrīd ir citādāki, arī sastāvs vairs nav 80, bet ap 40 dziedātāju. Šis projekts ir iespēja muzikāliem bērniem no skolām, kurās nav koru, sabraukt kopā. Šobrīd korim ir mērķis tikt uz gaidāmajiem skolēnu Dziesmu svētkiem. Manis uzliktā latiņa gan 2010., gan 2015. gadā kori aizveda līdz zelta diplomam. Es par to esmu gandarīta, man tas kā diriģentei bija ļoti svarīgi. Bet tas ir kolektīvs darbs, paldies visiem, kas “Asnu” projektā iesaistās.

– Jelgavas novada Kultūras pārvaldi vadāt kopš 2015. gada 1. augusta. Kāpēc nolēmāt pieteikties amatam? 
Mani uzrunāja, un pēc 16 Izglītības pārvaldē nostrādātiem gadiem sapratu, ka esmu gatava izaicinājumiem. Nav viegli, bet izvēli nenožēloju.

Jāteic, ka iepriekš, strādājot gan skolā, gan Izglītības pārvaldē, kādos brīžos vairāk izbaudīju to gandarījuma sajūtu. Augļi bija redzami, un varēju kādreiz teikt, ka šis bija labi padarīts darbs. Šobrīd man nav tās sajūtas, nav bijuši tādi sevis paslavēšanas brīži. Tā jau ir pavisam cita specifika. Daudzi kolēģi brīnās, kā es varu veikt šo apjomīgo darbu, kurā ir tik daudz naudas, skaitļu, līgumu – man kā mākslinieciskas profesijas cilvēkam ne tik sirdij tuvu lietu. Bet man apkārt ir daudz brīnišķīgu cilvēku. Ar mani Kultūras pārvaldē strādā laba komanda, kam varu teikt lielu paldies. Sadalot jautājumus, par kuriem esam atbildīgi, cerams, tas vezums iet uz priekšu, ne atpakaļ.

– Kādi bija lielākie izaicinājumi, stājoties amatā, un ko izdevies paveikt?
Mans lielākais izaicinājums tobrīd bija turpināt uzsākto Kultūras pārvaldes reorganizāciju. Tās ieguvumi ir finanšu līdzekļu plūsmas caurskatāmība, kas palīdz izvērtēt kultūras pasākumu un kultūras iestāžu uzturēšanas izdevumu lietderību. Mums kļuva skaidrs izdevumu apmērs. Ja struktūrvienībā veidojas kāda neatbilstība plānotajiem izdevumiem un ja ir vajadzīgs pārstrukturēt finanses, mēs to varam. Visa saimniecība ir pārredzama. Ja ir vajadzīgas ļoti lielas investīcijas, kopā plānojam. Kultūras pārvaldes pārraudzībā ir 23 bibliotēkas un 14 kultūras nami. Līdz ar to arī pagastu kultūras darba vadītājām, bibliotekārēm ir liela atbildība pašām plānot savu budžetu, kontrolēt izpildi. Pēc reālās izpildes arī plānojam nākamos gadus.

Trīs gados esam arī panākuši, ka ikviens novada iedzīvotājs saņem līdzvērtīgu pakalpojumu. Kādreiz koncertmeistaru, diriģentu vai deju kolektīvu vadītāju alga novadā atšķīrās, šobrīd esam šīs summas vienādojuši. Kora vadītājs Kalnciemā un vadītājs Jaunsvirlaukā saņem vienādu atalgojumu. Ar kolektīvu vadītājiem esam pārgājuši no uzņēmuma līgumiem uz darba līgumiem. Šādi pašvaldība ir paudusi viņiem savu attieksmi un cieņu.

Bez tautas mākslas kolektīviem mums ir arī interešu pulciņi. Pašvaldību likums mums nosaka rūpēties par tautas mākslu, un tas ir mūsu primārais uzdevums. Interešu pulciņiem ir pašfinansējums. Budžetā iekļaujam nelielus līdzekļus, ko atvēlam nokļūšanai uz novada organizētajiem pasākumiem vai uz koncertiem, skatēm.

Attiecībā uz bibliotēkām šajos trīs gados esam ieviesuši lasītāju kartes. Tas ir labs instruments, kas iedzīvotājiem dod iespēju pasūtīt grāmatas jebkurā novada bibliotēkā. Sadarbojamies ar Jelgavas pilsētas bibliotēku, kas ir novada bibliotēku metodiskais centrs. Pagastu bibliotēkas nav tikai vieta, kur paņemt vai nodot grāmatas, tā ir vietējās kopienas “dzīvojamā istaba”, kur satikties un saņemt dažādus pakalpojumus.

Kultūrvide pašvaldībā ir diezgan labi sakārtota, un mūsu iedzīvotājiem ir iespējas iesaistīties amatieru kolektīvos, savu laiku izmantojot lietderīgi, lai nav jāaizdomājas par aizbraukšanu no valsts. Manuprāt, ir ļoti svarīgi just piederību un kultūras nama atvērtību. Kultūras nami lielākoties ir sakārtoti. Tur, kur ir problēmas, mēģinām tās risināt.

– Janvārī “Ziņās” rakstījām, ka plānā ir trīs kultūras namu – Valgundes, Līvbērzes un Zaļenieku – atjaunošana. Līvbērzē darbi jau rit, kā ir abos pārējos? 
Līvbērzes Kultūras nams durvis pēc renovācijas vērs ar jauno gadu. Cerams, remonta pabeigšana nāks ar patīkamiem pārsteigumiem. Attiecībā uz Zaļenieku Kultūras namu – ir iniciēts tehniskais projekts, kas iet uz iepirkuma procedūru, lai saprastu, kāds tas varētu izskatīties nākotnē. Valgundes Izglītības, kultūras un sporta centrs nav apmierinošā situācijā. Būvei ir izstrādāts tehniskais projekts, meklējam risinājumus, lai to realizētu.

– Uz kultūras dzīvei atbilstošām telpām cer arī Elejas iedzīvotāji. 
Esam pauduši savu redzējumu, un arī iedzīvotāju sapulcē tas tika izstāstīts. Pirmajā etapā sāksim nevis ar baseina, bet jaunas sporta zāles celtniecību. Līdz ar to atbrīvosies pie skolas esošā vecā sporta zāle, kas tiks pārbūvēta kultūras vajadzībām. Ir labi, ka bērnam, neizejot no skolas telpām, iespējams ieiet kultūras nama zālē. Tie atkal ir finanšu līdzekļi. Skatoties uz Līvbērzi, Zaļeniekiem, Valgundi vai Eleju – kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp, bet naudas ir tik, cik tās ir. Tāpēc esam izvērtējuši pasākumus, kas ir tradicionāli un ko saglabājam, ne­alkstam organizēt vēl vairāk, zinot, cik ļoti vajadzīgas finanses šo jautājumu sakārtošanai. Tā ir liela izšķiršanās – kam pirmajam, kam pagaidīt. Elejā šī infrastruktūra ir jāsakārto, iedzīvotāji to būtu pelnījuši. Elejā ļoti skaisti dejo, spēlē teātri, dzied apvienotajā korī. Ļoti žēl, ja, sanākot uz pasākumiem, cilvēkiem jāstāv kājās, nav iespējams izvietot papildu krēslus. Atsevišķu kultūras namu Elejā mēs šobrīd neredzam, bet sporta zāles pārbūve būtu labs risinājums.

– Latvijā valsts simtgade tiek svinēta piecu gadu garumā. Kādi ir šim notikumam veltītie lielākie pasākumi Jelgavas novadā? 
Janvārī kā simtgades pasākumu ar teātra festivālu svinējām Mārtiņa Zīverta 150. jubileju. Tie teātri, kas iestudē Zīverta lugas, bija aicināti braukt uz Vilci. Teātris “Skatuve” izrādīja Zīverta “Tīreļpurvu”, un tas ir ļoti dziļā saistībā ar mūsu Ložmetējkalnu un Ziemassvētku kaujām. Latvijas Goda aplī piedalījāmies ar tradicionālo Ziemas sadanci, ko dejotāji katru gadu gan izbauda kā koncertu, gan pēc tam izdancojas paši. Tad arī teicām paldies ģimenēm, kuras saglabā dejas tradīciju paaudzēs. Tas bija jauki un sirsnīgi.

Simtgades zīmē aizritēja arī Jelgavas novada svētki. Simtgades zaļumballi, kas visā valstī notika simt dienu pirms 18. novembra, iekļāvām Lielupes krasta svētkos. Jelgavas novada svētkus organizējām maijā Elejā, bet Lielupes krasta svētki ar makšķerēšanu, jahtu parādi un zaļumballi notika Kalnciemā. Atsauksmes bija labas. Šoruden arī atzīmējām Ādolfa Alunāna 170. dzimšanas dienu. 
Laba simtgades tradīcija ir Baltā galdauta svētki, kas tiek svinēti pagastos. Šogad tie aizsākās ar ozolu stādīšanu pierobežā – Elejā, Sesavā un Vilcē. Savukārt 21. jūnijā kopā ar visu Latviju iededzām ugunskurus un dziedājām spēka dziesmas.

Tūlīt tiks svinēti valsts svētku pasākumi. Decembris mums arī ir bagāts notikumiem. Teātra žanram 1. decembrī organizēsim ikgadējo pasākumu, visi kopā varēs noskatīties izrādi un izvērtēt aizejošo sezonu. Savukārt 15. decembrī novada iedzīvotāji aicināti uz Zaļenieku baznīcu, kur paredzēts koncerts Ziemassvētku noskaņās ar novada koru piedalīšanos.

Ar kultūras darba vadītājām apmeklējot jauno ekspozīciju Jāņa Čakstes “Aučos”, atskatījāmies uz valsts dibināšanu, spēcīgiem valsts vadītājiem, viņu domugraudiem un spēku, kas dod to ticību, ka viss turpināsies un ka mēs, mazā Latvija, spēsim pastāvēt vēl nākamos simt un ne tikai gadu. Varbūt šī ir tā reize, kad svētkus vairāk svinēt savā ģimenē. Aicinu 18. novembrī no rīta uzvilkt pie savām mājām Latvijas karogu, nekautrēties nodziedāt valsts himnu un izbaudīt brokastis ģimeniskā gaisotnē. Rosinu arī atsaukties akcijai “Cimdotā Latvija”, dāvināt cimdus, sākt mācīties tos darināt pašiem. Tikai mūsu paaudzes ir atbildīgas, lai mēs saglabātu arī tādas labas lietas un caur simtgadi nestu tālāk.


Foto: Raitis Puriņš

Materiāls sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un “Latvijas valsts mežu” finansētās Zemgales kultūras programmas 2018 atbalstu.




Pievieno komentāru

Komentāri 6

Dzintra

Lai veicas ,mīlestība pret darbu uzvar visu.

pirms 3 gadiem, 2018.11.03 10:41

.

Kas tieši ir jāuzvar? Tas izklausās pēc iešanas pār līķiem.

pirms 3 gadiem, 2018.11.03 16:06

janis

un kas ir kultūrvide un kā to var vērtēt ???

pirms 3 gadiem, 2018.11.03 18:07

eu

a cik liela alga ir tādam kultūrvides spečukam ( ar visām piemaksām , prēmijām , 13 . un 14 . algu )

pirms 3 gadiem, 2018.11.03 18:10

to ,,,

Man varētu piemaksāt, bet es vienalga neatļautu mērkaķot savu seju. Izskatās kā pēc lapsenes dzēliena.

pirms 3 gadiem, 2018.11.10 20:25

hmmm

Anita ir cilvēks - darbaholiķis. Visiem skauģiem iesaku iziet no interneta un sākt pašiem aktīvi strādāt. Tie cilvēki, kas paši aktīvi darbojas, nekad nenoliks otru, jo apzinās - cik tas ir sasodīti grūti.....un vienmēr būs kāds kam kaut kas nepatīk.

pirms 2 gadiem, 2018.12.05 10:08

Projekts “Kultūras nesēji Zemgalē”