Penkules Kultūras namā nečīkst, bet dara (FOTO) 2

Dobeles novada Penkules Kultūras nama direktors Normunds Smiltnieks mūs uzreiz ved uz būvlaukumu – tur pašlaik top brīvdabas estrāde, kas būs savienota ar kultūras namu tā, lai no vienas skatuves varētu pāriet uz otru. Brīvdabas estrāde iecerēta ar 300 skatītāju vietām, un tajā notikšot tādi pasākumi, kādu citviet Latvijā neesot. Estrādei jābūt pabeigtai decembrī, bet iespējams, ka “Igates” celtnieki darbus paveiks ātrāk – oktobrī.

Jāsaglabā vēstures mantojums
Kultūras nams iekārtojies kādreizējā Penkules muižā. No 1929. līdz 1932. gadam muižai tika uzcelta piebūve, un to jau kā Penkules izglītības biedrības “Darbs” namu atklāja toreizējais Latvijas Valsts prezidents Alberts Kviesis. Penkules pagasta mājas “Vecvagares” prezidents nopirka ap 1926. gadu, tās atjaunoja, izmantoja kā vasaras mītni un aktīvi iesaistījās pagasta sabiedriskajā dzīvē.

“Kad “sarkanie” vietējo muižnieku aizveda uz Jelgavu, un kopš tā laika viņa liktenis nav zināms, vienu no muižas ēkas zālēm iedeva biedrībai. Arī bibliotēka kādreiz, līdz 50. gadiem, šeit atradās, bet tagad ir centrā,” turpina kultūras nama direktors, atklājot, ka zāli grib pārbūvēt par prezidenta A.Kvieša piemiņas telpu un tur izvietot viņam veltītu ekspozīciju. Materiālus par A.Kviesi vācis gan pats, gan Penkules pamatskolas vēstures skolotāja.

Normunds Smiltnieks rāda arī ēkas otrajā stāvā pagājušā gadsimta 50. gados kultūras darbiniekiem izbūvētos dzīvokļus, kur vēl dzīvo divas ģimenes, un atsegto vecā mūra fragmentu. Ejam uz lielo zāli, un direktors pavēsta, ka tai paredzēts kapitālais remonts, jo pēdējo reizi tā remontēta 1977. gadā.

“Vienīgais, ko atļāvos, pārbūvēju skatuvi, jo tai jābūt mūsdienīgai,” viņš teic, piebilstot, ka skaņu, gaismas un mikrofonus regulē modernas skaņu un gaismas pultis. Koncertēt atbraukušie viesmākslinieki sakot, ka reti kurā lauku kultūras namā ir ko tādu redzējuši.
“Nākamajā gadā atzīmēsim 100 gadu jubileju, kopš kultūras namam ir savas telpas,” turpina Penkules Kultūras nama direktors, iecerēto svinību pasākumus gan pagaidām atstājot noslēpumā. Vēl arī jāiekārto iekšpagalms un autostāvvieta, jānojauc malkas šķūnīši – darbu ir daudz.

Pasākumi ar pievienoto vērtību
Lielajā zālē 1932. gadā bijis 300 skatītāju vietu. 80. gados Normunds licis 400 krēslus, bet tad arī notikuši pat divi koncerti dienā. Tagad novietojot 200 krēslus, taču pasākumos esot spiests likt vēl klāt.

Savus sarīkojumus Normunds Smiltnieks dēvē par pasākumiem ar pievienoto vērtību. Penkules Kultūras nams pazīstams ar kapelu festivālu “Kuļmašīna”. Arī šogad 27. oktobrī tāds būs. Parasti “Kuļmašīnā” piedalās arī kapelas no Lietuvas un citiem Latvijas novadiem. 
“Mums pašiem Penkulē ir laba kapela. Bet Zemgalē kapelu ir maz – sariktējas tikai uz Dziesmu svētkiem. Ja ņem klāt vēl Jēkabpili,  Zemgalē kapelu ir piecas sešas, taču latgalieši, kas atbrauc, man saka, ka viņiem vienā pagastā tikpat esot,” stāsta Normunds.
Penkules Kultūras nams lepojas arī ar amatierteāru festivālu “Reprīze”, kas parasti notiek janvāra trešajā sestdienā. Svētku svinēšana, vietējo amatierteātru izrādes, pašdarbības kolektīvu koncerti, plašāka mēroga sadanči un skates – kultūras dzīve pagastā rit spraigi. Vienīgi vasarā, ja nav brīvdabas estrādes, kultūras namā īsti neesot jēgas ko rīkot. Un ja vēl apkārt visās malās notiek festivāli un koncerti, spriež Normunds.

Līdz pagājušajam gadam Penkulē kā vienīgajā vietā Dobeles novadā bija saglabāts konkurss “Sakoptākā sēta” un godināti tā uzvarētāji. Šogad konkurss iecerēts citā formātā. Taču nav jau tā, ka viss iet tik gludi, gadās arī pa neveiksmei. Pērn, gadu pirms Dziesmu svētkiem, izjucis jauniešu deju kolektīvs, taču kultūras nama direktors cer to atjaunot.

Normunds Smiltnieks lepojas ar saviem deju kolektīviem – vidējās paaudzes “Sadanci”,  jauniešu deju kolektīvu “Re – kā” –, pieaugušo amatierteātri “Dailes”, kuru pats arī vada, un bērnu leļļu teātri, kuru vada viņa dzīvesbiedre Iveta Smiltniece, kā arī sieviešu vokālo ansambli “Unda”. Šogad bērnu leļļu teātris iestudējis “Velniņus”, bet gadu iepriekš – “Sprīdīti”. Lelles bērni un sieva gatavo paši, diemžēl dalībnieki ātri mainās, jo interese par leļļu teātri bērniem saglabājas līdz trešajai ceturtajai klasei, tad viņi izaug. Savukārt pieaugušo amatierteātris uzdrošinājies uzvest Berija Kreitona traģikomēdiju divās daļās “Dubults neplīst”, bet šogad – Ādolfa Alunāna “Mucenieks un muceniece”. Kādu lugu savam teātrim vadītājs uzraksta arī pats, citādi amatierteātriem ar repertuāru esot bēdīgi – skatēs nākas vērot, ka vienu un to pašu lugu spēlē trīs četri kolektīvi. Pieaugušo teātri viņš bijis spiests pārņemt, jo savulaik svaigi nodibinātā kolektīva vadītāja aizbraukusi strādāt uz ārzemēm. Tā Normunds Smiltnieks, kurš konservatorijā ieguvis masu pasākumu režisora profesiju un apgalvo, ka neko nesaprot no amatierteātriem, sācis strādāt ar pieaugušo amatierteātri.

Vadītājs divos piegājienos
Normunds Smiltnieks kultūras dzīvi Penkulē sācis vadīt jau 80. gadu vidū pēc dienesta armijā, un sācis to darīt... dzīvokļa dēļ. Ģimenē jau bijuši divi bērni, un sieva paziņojusi – vai nu meklē mums pašiem dzīvokli, vai arī ejam dzīvot katrs pie saviem vecākiem. 
Viņš ir Penkules vietējais iedzīvotājs – te dzimis, audzis un no 16 gadu vecuma kopā ar klasesbiedriem spēlējis vietējā grupā. “Kultūras nams man asociējās ar baznīcu. Kad pirmoreiz iegāju – kas par smaržām, kas par atmosfēru! Bet mani klasesbiedri teica, ka tur smirdot pēc nosprāgušām žurkām...” atminas Normunds.

Sākums bijis grūts – dzīvoklī ne ūdens, ne kanalizācijas. Turklāt, ja alga celtniecībā tolaik bija 400–450 rubļu, tad kultūras nama direktoram vien 70–110 rubļu. Labi, ka vecāki tulpes, narcises un gurķus audzēja.

Atmodas laikā Normunds Smiltnieks strādāja par Dobeles rajona Kultūras nodaļas vadītāju. Kad nodaļu likvidēja, viņam piedāvāja strādāt rajona kultūras namā, taču, tā kā ģimenē tolaik jau bija pieci bērni, meties biznesā. Gājis visādi, bet, kad bizness nostabilizējies, beidzot varējis darīt to, kas patīk, un 2005. gadā atgriezies Penkulē vadīt kultūras namu.

“Aparatūra izvazāta. Gaismas nekādas – neviena prožektora. Vienīgais apgaismojums – cūku lampa virs durvīm. Ģitāras atradu mētājamies tualetē. Seši septiņi kultūras nama direktori pa to laiku bija nomainījušies. Domāju – vai man to vajag? Sāku visu no sākuma,” atceras Normunds Smiltnieks, piebilstot, ka ir gandarījums un galvenais ir atrast komandu, kas tevi saprot.

Tagad seši no septiņiem Normunda bērniem piedalās mākslinieciskajā pašdarbībā. Lai gan arī šajā ziņā sākums bijis grūts. “Puišiem vienu latu par mēģinājumu maksāju,” viņš smej.

Vadītājam jādarbojas līdzi
Kamēr citi kultūras namu vadītāji čīkst, ka pašdarbības kolektīvos trūkst dalībnieku un kur lai viņus atrod, Normunds pavisam mierīgi atzīst – “kam ir tā dzīsla un gribēšana”, tie nāca un nāks arī tagad. Daudzi ir aizbraukuši, bet jārēķinās ar tiem, kas ir. 
Uz Penkules Kultūras nama kolektīviem dalībnieki brauc no Dobeles, Bēnes, Auces un Tērvetes novada. Ja ir labs vadītājs, tad cilvēki grib uzstāties un darboties kopā. Jauniešu kolektīviem vajag stimulu – vadītājam jādarbojas līdzi, uzskata Normunds. Viņu priecē sadarbība ar modes un pāru deju pasniedzēju Andu Zarembu, kura arī citiem kultūras nama amatierkolektīviem māca ko modernāku. 

Rāda kino un rīko balles
Penkules Kultūras namā rāda arī kino. Rādīta “Bille”, “Blēži” un citas filmas. Uz kino atnāk 60 –70 skatītāju, bet gadās arī, ka tikai seši. Normunds vēl atceras kādreiz 60.–70. gados Penkulē rīkotos nakts kino karnevālus, kad rādīts kino un cilvēki dejojuši. Uz tiem deviņos ar vakara vilcienu braukuši no Rīgas, Olaines un Jelgavas. Līdz pat 800 cilvēkiem bijis – un tad sešos no rīta ar vilcienu atpakaļ.
Arī tagad uz ballēm Penkulē brauc no Rīgas un tuvējās apkārtnes, jo šeit ir kārtīgas balles ar muzikantiem un cilvēki prot dejot. Arī jaunieši nāk, prot balles dejas, un puiši ierodas saposušies uzvalkos un kaklasaitēs. Zaļumbaļļu rīkošanas un kopīgas Jāņu svinēšanas tradīcijas gan Penkulē nav iedzīvinātas, secina pagasta kultūras dzīves vadītājs.

Savs runājošais akmens
Viens no Normunda Smiltnieka un viņa domubiedru nesen paveiktajiem darbiem ir pie Penkules Kultūras nama uzstādītais piemineklis represētajiem pagasta iedzīvotājiem. Viens no pieminekļa, kurā attēlots sainītis, kādu izsūtījumā uz Sibīriju līdzi paņēmusi pagasta nabagmājas iemītniece, idejas autoriem ir Penkules iedzīvotājs zinātņu doktors Astrīds Freimanis, kurš pats savulaik izsūtījumā nokļuvis pa taisno no skolas sola. Pieminekli veidojis tēlnieks Matiass Jansons, bet viens no tā arhitektiem un idejas autoriem ir Dobeles novada pašvaldības Būvvaldes vadītājs arhitekts Jānis Kukša. Piemineklis “runā” – no sainīša skan Astrīda Freimaņa balss.


Foto: Raitis Puriņš


Materiāls sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un “Latvijas valsts mežu” finansētās Zemgales kultūras programmas 2018 atbalstu

Pievieno komentāru

Komentāri 2

GURIJS

Lieliski, malači.



man ir prieks, ka manā dzīvē esmu sastapis Normundu . Veiksmi Jums un veselību.

Gūrijs

pirms gada, 2020.05.23 19:36

Projekts “Kultūras nesēji Zemgalē”