Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Voldemārs Bariss: Man vēlēšanas šķiet cerību svētki

Uz sarunu par Saeimas vēlēšanām un informācijas apriti pirms tām “Ziņas” aicināja LLU Starptautiskās sadarbības centra vadītāju docentu Voldemāru Barisu. Būdams arī Sociālo un humanitāro zinātņu institūta vadošais pētnieks, studiju kursu vadītājs publiskajā pārvaldē un publiskajā administrācijā, viņš rūpīgi seko politiskajai dzīvei, un viņam ir savs viedoklis arī par to, kā dzīvē īstenojas Sa­tversmē pasludinātā tautas vara.

– Uzlūkojot Saeimas vēlēšanas ilgtermiņā, nākas secināt, ka vēlētāju aktivitāte pamazām slīd lejup. Kādu to prognozējat 13. Saeimas vēlēšanās?
Domāju, ka tā vēl var slīdēt lejup. Man ne viens vien vēlētājs ir teicis: “Šajās vēlēšanās man nav, par ko balsot”. Ir teikuši arī tā: “Līdz šim esmu balsojis par “mazāko ļaunumu”, bet tagad arī to vairs negribu.”

– Statistika rāda, ka visaktīvākie pilsoņi ir pašvaldību vēlēšanās, vismazāk – vēlējot Eiroparlamentu.
Jā, pašvaldību darbība skar katra cilvēka praktisko dzīvi. Saeimas un vēl jo vairāk Eiroparlamenta vēlēšanās (tās būs nākamgad) politiķus tomēr uztver attālināti. Tos nevērtē pēc praktiskiem sasniegumiem, bet gan pēc piedāvātajiem partiju lozungiem. Vēlēšanas ir tāds interesants laiks, ko es sauktu par “cerību svētkiem.” Politiķi, kas balotējas, cer, ka viņi tiks ievēlēti, savukārt vēlētāji cer, ka viņi tiks sadzirdēti. Skaidrs, ka vēlēšanas ar vienu rāvienu sabiedrībā neko nemaina. Lietas maina ikdienas darbs, ikdienā pieņemtie lēmumi. Diemžēl, kad vēlēšanu cikls iet uz otru pusi, mēs daudzi redzam, ka nav sasniegts tas, ko esam gribējuši. 

– Kas ir tas svarīgākais, ko jūs esat gribējis sagaidīt no politiķiem, un kas tomēr vēl nav sasniegts?
Pirmkārt, domāju, ka nodokļu politika nav kļuvusi skaidrāka. Manuprāt, pagaidām tā ir pilnīgi pakārtota valsts budžeta maksimālai papildināšanai. Taču tai vajadzētu būt sabiedrības procesus, tostarp uzņēmējdarbību, stimulējošai. Lielajos uzņēmumos, kas jau ir nostiprinājušies, problēma ir mazāka. Taču valstij vairāk vajadzētu stimulēt mazos un vidējos uzņēmumus. Nereti cilvēki ar vēlmi sākt savu biznesu saka: “Pamēģinājām – nav vērts” vai “Pamēģinājām – mēs nespējam.” Proti, līdz šim nodokļu politika ir bijusi domāta tikai kases piepildīšanai, tā nav stimulējošs instruments saimniecības attīstībā. Protams, kasi piepildīt ir svarīgi, jo nodokļu maksātāju mums kļūst arvien mazāk un ir jāizdomā arvien jauni ienākumu avoti.

Otrkārt, man gribētos konsekventu, skaidru izglītības politiku, jo īpaši saistībā ar augstāko izglītību. Mums ir daudz dažādu ideju, ko turpmāk darīsim. Piemēram, laidīsim bērnus skolā no pieciem gadiem vai vēl ko citu. Taču gribētos redzēt kopainu. Piemēram, es kā pozitīvu piemēru varētu netradicionāli minēt Kazahstānu, kas gan nav demokrātiska valsts, taču ar LLU tai ir sekmīga sadarbība. 2014. gadā Kazahstānā bija pamatīga ekonomiskā krīze: naftas cenas kritās, sašaurināja ražošanu lielākie tirdzniecības partneri Krievija un Ķīna, Kazahstānas valūtas tengas vērtība nokritās gandrīz divas reizes. Tad prezidents teica: “Mums ir ļoti būtiski jāsamazina budžeta izdevumi. Izņēmums ir tikai viena joma – augstākā izglītība.” Tātad ieguldījumi izglītībā tiek uzskatīti par valsts stratēģiskās attīstības pamatu. Šķiet, Latvijā būtu jāizvirza jautājums: vai mums to augstāko izglītību vajag vai ne? Valdība mēģina kaut ko mainīt, augstskolām ir savs lobijs, kas izmaiņām pretojas. Vezums stāv uz vietas. Ne uz priekšu, ne atpakaļ!

Par veselības jautājumiem neesmu tik kompetents. Taču no personīgās pieredzes šķiet, ka veselības aprūpe ir visai samudžināta un to vajadzētu racionalizēt. Diezgan sarežģīti izprast, kas ir kura kompetencē, kurš uzņemsies atbildību, kurš – nē. Tas ir gandrīz tāpat kā visā mūsu pārvaldes sistēmā.

Treškārt, ko es gaidu un diemžēl īsti neredzu nevienas partijas pro­grammā, ir domas pilnveidot politisko sistēmu un it īpaši politisko kultūru. Domāju, ka partijām, veidojot darbības programmu, vispirms būtu jāpaskatās uz to, kas notiek politiķu vidē, viņu attiecībās un pašā partijā. Es īsajās partiju programmās neredzu paškritisko vērtējumu un secinājumus. Lielākā problēma ir tā, ka vēlētāji ar saviem deputātiem (topošajiem vai esošajiem) satiekas tikai “cerību svētkos”, bet pārējos trīsarpus gadus katram ir sava dienaskārtība. Politiķi kārto savas problēmas, bet iedzīvotājiem ir savējās. Pēdējie sagaida, ka tās tiks risinātas. Ja viņi skaļāk uzstāj, tad kaut kas arī sakustas. Tomēr es politiķus gribētu redzēt vairāk pavērstus pret sabiedrību. Mūsdienās sociālie tīkli tuvina politiķus vēlētājiem, tomēr ne visi tos lieto.

Tas, ka cilvēki neiet uz vēlēšanām, nenozīmē, ka viņi par politiku neinteresējas. Taču, ja viņi redz, ka viņiem ir bijusi uzgriezta mugura, tad viņi arī to pagriež. Tā drīzāk ir tāda pozīcija. Lielākā daļa no tiem, kuri neiet uz vēlēšanām, nav slinki, aizmāršas vai tamlīdzīgi.  Un pat parādās tādi, kas uz to spēlē: “Eh, nav ko iet!”

– Ja vēlēšanās ir maza aktivitāte, tad cik tālu līdz secinājumam, ka ir neizdevusies demokrātija un valsts.
Tieši tā. Taču esmu dzirdējis arī viedokli – uz vēlēšanām iešu, bet metīšu tukšu aploksni. Es savu pilsoņa pienākumu esmu izpildījis, bet neredzu, par ko balsot.

– Vai iepazināties ar visām sešpadsmit 13. Saeimas vēlēšanās piedāvātajām programmām vai tomēr atlasījāt “reālos spēlētājus” no to partiju sarakstiem, par kuriem balso ļoti šaurs līdzgaitnieku loks un kam reāli nav iespēju būt ievēlētiem?
Es nelasīju visas sešpadsmit piedāvātās programmas, jo tiešām līdzās “reālajiem spēlētājiem” ir tādi, kurus vada tikai kaut kādas personiskas ambīcijas. Izskatās, ka ir arī tādi spēlētāji, kas radīti, lai kādam “reālajam spēlētājam” noņemtu kādu desmitdaļu procentu balsu. 

Lasīju 12. Saeimā pārstāvēto partiju programmas. Tad es paskatījos “Attīstībai/Par”, “Kam pieder Latvijas valsts?”, kā arī Latvijas Krievu savienību. 

– Vai var teikt, ka pie varas esošajām partijām tagad ir labs laiks? Ekonomika attīstās, iekšzemes kopprodukts aug. Pagājušajā nedēļā Latvijas Darba devēju konfederācija paziņoja, ka vidējā alga valstī “uz papīra” pārsniegusi tūkstoš eiro. Tas taču vismaz kaut kāda mērā ir pie varas esošo nopelns?!
Man liekas, ka algu pieaugums ir, pateicoties Eiropas Savienības fondu naudai, ko mēs apgūstam visdažādākos projektos. Kaut vai tā pati būvniecība, kas notiek visapkārt! Problēma šodien ir tā, ka cenas būvniecībā ir nenormāli augušas. Nezinu gan, kā tas dzīvē izskatās. Taču ceru, ka arī celtniekiem algas ir palielinājušās.

Savukārt, apskatoties ministriju mājaslapās, var redzēt, ka tūkstoš eiro bruto alga ir pati zemākā. Bagātākajās “mezglu” ministrijās algas amplitūda ir no 1500 līdz 2500 eiro mēnesī. Arī skolotāji, kas daudzi strādā vairāk par slodzi, par algām taču īsti nevar sūdzēties. Es zinu konkrētu gadījumu, ka kāds no skolas pedagogiem, kas gribētu kaut ko pamainīt, atnāk uz augstskolu un jautā: “Cik tad man te iznāktu liela alga?” Kad paskaidroju, ka tā varētu būt 700 eiro uz papīra, viņš pasmejas un saka: “Skolā man 700 eiro sanāk “uz rokas”.” Algu līmenis pašlaik aug, bet, vai visās profesiju grupās tas ir izlīdzināts, man ir lielas šaubas. LLU administratīvajā aparātā vienam otram alga ir ne vairāk kā 500 eiro uz papīra. Tajā laikā, kad es biju Sociālo zinātņu fakultātes dekāns, ļoti izjutu, cik svarīgs ir šī mazapmaksātā tehniskā personāla darbs. Tikai tad, ja zemākais posms rutīnas darbu strādā labi, precīzi kā pulksteņa mehānisms, augstākais posms var sasniegt labus rezultātus akadēmiskajā darbā, inovācijās un citur. 

– Jūs minējāt nepieciešamību uzlabot politisko kultūru un pārvaldes sistēmu? Kuru partiju pro­grammās atzīmējat šādus centienus? 
Manuprāt, par to visvairāk piedomājusi “Jaunā Vienotība”. Arī Latvijas Reģionu apvienībai ir priekšlikumi, kā uzlabot pašvaldību un reģionu sistēmu. Gandrīz katrai partijai ir kaut kas par cīņu ar korupciju. Bet cik tā ir dežūrfrāze un cik korupcijas izpausmju un cēloņu analīze – tas ir nākamais jautājums.

Var jau lepni paziņot, ka mēs samazināsim ierēdņu skaitu par 30 procentiem un 13 ministriju vietā būs astoņas. Bet tad ir jāsaprot, kāpēc mums tik daudz ierēdņu ir. Ne jau viņi vairojas paši no sevis. Ja ieskatāmies Ministru kabineta mājaslapā, redzam, ka uz katru sēdi ir ap 30–40 jautājumu. Ļoti daudz Ministru kabineta noteikumu grozījumu vai jaunu noteikumu. Katri jauni noteikumi un reizēm arī grozījumi prasa resursus to izpildei. Ir vajadzīgi cilvēki, kuri organizē šo izpildi vai seko tai līdzi un kontrolē vai novērtē ieviešanu. Tā katri Ministru kabineta noteikumi nes līdzi vajadzību pēc kāda, kas to darīs. Mums īstenībā jāsāk ar to, ka jāsamazina nevis ierēdņu, bet gan regulējumu, noteikumu skaits. Ja racionalizēsim to, tad arī varēs samazināt ierēdņu skaitu. Pretējā gadījumā būs Ministru kabineta noteikumi, par kuriem neviens neatbildēs.

“Kam pieder valsts?” partijas nostāja man vairāk atgādina 1917. gada Krievijas pēcrevolūcijas laiku, kur ir komisārs ar kaujinieku bataljonu, kurš atrisina visas problēmas pēc savas revolucionārās sirdsapziņas. Nav izslēgts, ka tas reizēm dod savu efektu, bet tā nav miera un nekrīzes laika pieeja sabiedrības jautājumu risināšanā. 

– Pasaules politikā viena no beidzamā laika iezīmēm ir populisms. Varu cenšas iegūt politiķi, kas sevi pretnostata pie varas esošajiem.

Partiju programmas ir ļoti populistiskas, bieži nevar saprast, kas aiz tā stāv finansiāli. Ar studentiem esam analizējuši iepriekšējās priekšvēlēšanu programmas. Vai partija ir labēja vai kreisa, liberāla vai konservatīva – uz to norāda noteikts vērtību kopums, kas tieši vai netieši atspoguļojas programmā. Daudzi sevi pozicionē: “Mēs esam labēji, konservatīvi vai vēl kādi...” Taču programmās tas ne vienmēr atspoguļojas, trūkst ideoloģijas kā tādas. Var teikt, ka galvā ir “ideoloģiskā putra”. Piemēram, kā var solīt: “Samazināsim nodokļus un paaugstināsim pensijas.” Ja samazina nodokļus, tā ir labēja politika, ja paaugstina pensijas – kreisa. 

– Vai tas ir no 2018. gada priekšvēlēšanu programmām?
Nē, tas ir no 2011. gada ārkārtas 11. Saeimas vēlēšanām.

– Vai jūs ietekmē politiskā aģitācija? Tai ir daudz dažādu formu, tostarp deputātu kandidātu piedalīšanās sociālajos tīklos, uz kuriem lielākoties neattiecas klusēšanas noteikums vēlēšanu dienā un dienu pirms tam. 
Mani īpaši neuzrunā tas, kas tiek piedāvāts. Es kritiski skatos uz visu. Man ir pašam savs viedoklis, ko īpaši ietekmēt nekāda aģitācija nevar. Bet vienu gan es pamanu. Proti, es ļoti pozitīvi vērtēju debatēs publiskajā telpā to partiju pārstāvjus, kuri vairāk stāsta par to, ko viņi darīs, bet mazāk kritizē citas partijas, vēsturi, pagātni vai vēl kaut ko.      

– Vai 13. Saeimas vēlēšanas varētu iezīmēties ar to, ka jaunajā valdībā ienāk sociāldemokrātiskā partija “Saskaņa”?
Es negribētu nodarboties ar prognozēm un tā ietekmēt “Ziņu” lasītāju prātus. Taču skaidrs, ka krieviski runājošais elektorāts ir mazāk sašķelts nekā latviski runājošais, tādēļ var iznākt, ka “Saskaņa” kārtējo reizi dabūs visvairāk procentu. Vai ar viņiem kāds ies koalīcijā – te atkal notiek visādas priekšvēlēšanu spekulācijas. Taču tādu iespēju nevaru izslēgt. Domājot par “Saskaņu”, man šķiet, ka viņi nav tik ļoti uz Kremli orientēti. Iedomāsimies! Ap šo partiju apkārt ir savas biznesa struktūras. Ja “Saskaņa” tik ļoti gribētu pievienoties Krievijai, lielie Krievijas oligarhi viņu biznesu aprītu pāris mēnešos. Es domāju, ka Ušakovs ir pietiekami sevi cienījošs politiķis. Viņš neļautu, ka viņam kāds visu laiku kaut ko diktē. “Saskaņa” ir pietiekami pragmatiska partija. Protams, uzreiz tad rastos jautājumi par pilsonību, par valodu. Bet es ļoti šaubos, ka mums aktualizētos jautājums, ka tagad ļoti vajadzētu draudzēties ar Krieviju un iet tās pavadā. Ja paskatāmies Krievu savienības programmu, tad tā ir ļoti agresīva un mērķēta uz pastāvošās politiskās sistēmas demontāžu. Taču “Saskaņas” programma, piemēram, nerunā par krievu valodu, bet gan par trilingvālu izglītības sistēmu, kāda, piemēram, no 2014. gada ir ieviesta pieminētajā Kazahstānā.

– Jūsu amats LLU saistās ar starptautiskajiem sakariem, tostarp Latvijas ārpolitiku. Kādas aktualitātes redzat šajā jomā?
Mums ir ļoti, ļoti maz analītiķu ārlietās. It kā Ārlietu ministrijas ierēdņi sabiedrību informē par tendencēm, par faktiem. Taču ierēdņi savos uzskatos nav brīvi, viņiem ir jāturas zināmos politkorektuma rāmjos. Bet cik mums šodien ir, piemēram, zinātnieku, kas pēta kaimiņvalsti Krieviju?! Vienu divus es varētu nosaukt, vairāk arī ne. Tāpēc mums ir ļoti viegli iestāstīt, kas notiek Krievijā vai kas notiek Amerikā, ka Tramps ir tāds vai šitāds. Mums trūkst analītiskās bāzes. Mani uz šīm pārdomām vedināja ABLV bankas krīze. Tās pirmajās nedēļās gan premjers, gan finanšu ministre izskatījās ļoti apjukuši. Viņi nesaprata, kas notiek. Šis jautājums neskāra tikai politiku, bet starptautiskās finanses, starptautisko ekonomiku. Kā mēs varam iedomāties, ka mūsu valsts ir kā tilts starp Rietumiem un Austrumiem, ja mēs īsti nesaprotam, kas notiek ne Austrumos, ne Rietumos! Pēdējā laikā man ir tāds hobijs, ka es, izmantojot dažādus interneta avotus, sekoju tam, kas notiek Krievijā. Tur notiek ļoti interesantas un sarežģītas lietas, par ko mums ne mediji, ne politiķi īsti nerunā.

– Ko, piemēram, esat atklājis tādu svarīgu, kas Krievijā notiek un par ko mediji klusē?  
Piemēram, tā pati Krievijas pensiju reforma, kas pensionēšanās vecumu paceļ līdz 65 gadiem. Mums medijos izskan viedokļi, ka, salīdzinot ar pensijas vecumu Latvijā (63 gadi un trīs mēneši 2018. gadā), tas nav nekas sevišķs. Taču, ja vienā lielā daļā Krievijas reģionu vīriešu vidējais dzīves ilgums ir 64 gadi (atšķirībā no Rietumeiropas, kur daudzās valstīs tas jau ir ap 80, Latvijā 2015. gadā tas bija vīriešiem 69,7 gadi, sievietēm – 79,5 gadi), tad sanāk, ka vidējais Krievijas vīrietis nomirst pirmspensijas vecumā, tāpēc arī sabiedrībā ir liels sašutums.

Vēl tāds fakts, ka Piemaskavā draud ekoloģiskā katastrofa. Maskavas megapole ražo milzīgos daudzumos atkritumus. Atkritumu poligonos netiek ievēroti vides drošības noteikumi. Līdz ar to divsimt kilometru zonā ap Maskavu un citām Krievijas lielajām pilsētām veidojas ekoloģiski piesārņota vide, cilvēki cieš no alerģijām. Problēma jau ir nonākusi tik tālu, ka atkritumus, piemēram, no Maskavas ar vilcieniem ved uz Krievijas ziemeļiem, Arhangeļskas apgabalu.

– Mēs dzīvojam pārāk tuvu, lai to ignorētu?
Jā. Vēl viens fakts. Mūsdienās aiz Urāliem no 140 miljoniem Krievijas iedzīvotāju dzīvo tikai 19 miljonu. Tur lielā skaitā iekšā nāk ķīnieši. Ķīnai ilgtermiņā tiek iznomātas lielas teritorijas. Ķīnieši ir čakli, strādīgi un dzīvo veselīgāk – ilgāk par 64 gadiem. 


Foto: Raitis Puriņš
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.



Pievieno komentāru

Projekts “Redzi apslēpto”