Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

“God Damn Brexit” jeb Izskriet no Eiropas Savienības (FOTO) 2

“Ir 31. janvāris, un ir Lielbritānijas pēdējā diena Eiropas Savienībā. Neliela “slimnieku” grupa 217 cilvēku sastāvā Britu salās šo dienu “atzīmē” pavisam savādāk nekā pārējā pasaule. Ir klāt Lielbritānijas grūtākais ultramaratons jeb “Arc of Attrition 2020,” tā stāstu par savu nesenāko veikumu – dalību šajā skrējienā – sāk jelgavnieks Edgars Bukšs.
Kā organizatori raksturo šo ultramaratonu, tās ir ekstrēmas ziemas skriešanas sacensības 167 kilometru garumā ar 4720 kāpuma metriem gar ārkārtīgi bīstamo Atlantijas okeāna piekrasti no Kovrekas (Coverack) līdz Portovenai (Porthtowan). Sacensības notiek sarežģītos ziemas apstākļos, kur vidējais nefinišējušo dalībnieku skaits ir 54 procenti. Par pieredzēto stāsta Edgars.

Ārzemnieka veiksme 
11. oktobris. Pagājuši divi gadi kopš mana visnopietnākā pārbaudījuma Horvātijā. 2019. gads pagājis salīdzinoši vieglā režīmā. Tran­silvānijā noskrietie 80 kilometri nav devuši gandarījumu. Latvijā notiekošās sacensības ir foršas, bet tās nespēj mazināt vēlmi pēc kā lielāka. Motivācija trenēties ar katru nedēļu noplok, un beidzot stingri nolemju, ka jāsāk kas darīt lietas labā. Sāku klejot interneta plašumos, līdz uzduros informācijai par “The Arc of Attrition”. Pieteikumā jānorāda ultramaratonu skriešanas pieredze, un uzsvars ir uz jautājumiem par pieredzi, skrienot tumsā. Nodomāju, ka mēs Latvijā to vien darām, kā skrienam pa tumsu. Liels uzsvars tiek likts uz drošību, un viens no organizatoru ieteikumiem ir būt ar savu atbalsta komandu. Attiecīgi jānorāda, vai šāda komanda būs, un jānodod organizatoriem informācija par tās sastāvu. Nosmeju, ka mana atbalsta komanda visās sacensībās bijusi visai grandioza – mana sieva ir gluži kā emulators – menedžeris, masieris, medmāsa un psihologs reizē. 
14. oktobrī saņemu atbildi no organizatoriem: “Diemžēl Jūsu pieteikumu nevaram pieņemt. Dalībnieku sastāvs tika nokomplektēts jau pirmajās trīs dienās pēc reģistrācijas atvēršanas. Jūs esat gaidīšanas rindā ārpus pirmā simtnieka.” Lieki teikt, ka esmu dusmīgs un vīlies. 
Paiet divas nedēļas. Jau esmu atmetis domas par sacensībām janvārī, kad 30. oktobrī saņemu kodolīgu vēstuli no rīkotāja: “Jums tiek piedāvāta dalība “Arc of Attrition”.” Jūtos pārsteigts. Nevar būt, ka 100 cilvēku rinda pēkšņi ir mistiski izzudusi. Jau pēc skrējiena organizatoriem apvaicājos, kāds bija iemesls piedāvāt man dalību. Atbilde vienkārša: “Mēs vēlamies šīs sacensības padarīt starptautiskākas, un ārzemju skrējējiem tiek dota priekšroka.”
Pēc piedāvājuma saņemšanas parēķinu, ka līdz sacensībām 13 nedēļas. Laiks, lai sagatavotos ir. Ātri saprotu, ka būs jābrauc vienam, jo mana ierastā komanda sievas sastāvā konkrētajos datumos nekādi netiek līdzi.

Visu rakstu lasiet 13.februāra “Zemgales Ziņās”

Foto: Arc of Attrition 2020

Pievieno komentāru

Komentāri 2

Sports