Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

“Jo vairāk dari, jo vairāk paspēj izdarīt!”

Signe Sirmā ir Latvijas spēcīgākā juniore orientēšanās sportā. Trasē viņa piedzīvojusi gan neaizmirstamas uzvaras, gan sāpīgus zaudējumus, taču ne mirkli nav šaubījusies par savu izvēli. Vairākas reizes kļūstot par sporta laureāti, gandrīz katru dienu trenējoties un brīvdienas aizvadot sacensībās gan Latvijā, gan ārpus tās, piedaloties pasaules čempionātā orientēšanās sportā pieaugušajiem un šobrīd strādājot par treneri, Signe pierādījusi – orientēšanās patiesi ir viņas dzīvesstils.

– No visiem sporta veidiem – kāpēc tieši orientēšanās?

Ar orientēšanos iepazinos pāris mēnešu vecumā, kad mamma mani nēsāja pa mežu speciālā bērnu mugursomā. Mamma bija arī mana pirmā trenere un tā, kas iedrošināja doties mežā ar karti. Patstāvīgi sāku skriet, sasniedzot sešu gadu vecumu. Protams, sākumā tās bija vienkāršas distances ar marķējumu, taču soli pa solim sāku apgūt orientēšanās karšu zīmes un kompasa izmantošanu kartes noorientēšanai. Trenēties sāku Gulbenes novada Sporta skolā, tomēr astoņu gadu vecumā par manu sirdslietu kļuva volejbols, kur aktīvi trenējos un startēju arī Latvijas līmeņa sacensībās. Līdz pat 15 gadu vecumam ticēju, ka nākotnē būšu profesionāla volejboliste un orientēšanās būs sporta veids, ko uzskriet šad un tad. Savas domas mainīju pēc pirmā ārvalstu brauciena kopā ar izlasi uz pasaules skolēnu orientēšanās čempionātu Turcijā, kur ieraudzīju šo sporta veidu no cita skatpunkta. Vēl tagad atceros, cik ļoti uztraucos. Tie, kas nodarbojas ar šo sporta veidu, nenoliegs, ka orientēšanās tiek ievērots godīgas spēles princips, visi ir ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi, un tas, neapšaubāmi, ir veids, kā būt vistuvāk dabai. Tas laikam arī mani notur šajā sporta veidā. Īsi pēc šī brauciena no Gulbenes pārcēlos uz Jelgavu, kur man bija iespēja pievērsties šim sporta veidam profesionālāk. Sāku trenēties Jelgavas novada Sporta centrā pie treneres Ingunas Čākures. Ar katru dienu jūtu, ka kļūstu labāka un sniedzos tuvāk saviem izvirzītājiem mērķiem, to pierāda arī mani līdz šim sasniegtie rezultāti. Man ir vislabākā treniņgrupa, kas katru dienu motivē un padara smago treniņprocesu daudz jautrāku un interesantāku.

Foto: no personiskā arhīva

Visu rakstu lasiet 13.augusta Zemgales Ziņās

Pievieno komentāru

Sports