Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

10. Drosmes un cilvēcības velobrauciens tomēr noritēja

Ar pamatojumu, ka nevajadzētu pārtraukt labi iesāktu tradīciju, arī šogad beidzamajā maija trešdienā notika Drosmes un cilvēcības velobrauciens. Pasākumā piedalījās trīs dalībnieki, kas savstarpēji bija sarunājuši, ka jābrauc. Ievērojot valstī noteiktos epidemioloģiskās drošības pasākumus, velobraucienu šoreiz neorganizēja ne Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Studentu pašpārvalde, ne arī “Zemgales Ziņas”.  

Drosmes un cilvēcības velobrauciena ideja ir atkārtot ceļu, ko ar velosipēdu 1941. gada jūlijā vienatnē veica Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas asistents, vēlākais LLU profesors Jānis Āboliņš. Toreiz holokausta represijās Aucē bija apcietināti visi pilsētas ebreji. Novērtējot draudošās briesmas, asistents Jānis Āboliņš, kas iepriekš bija studējis Vācijā un pārvaldīja vācu valodu, nolēma mēģināt glābt divus cilvēkus, kas bija augstskolas mācību – pētījumu saimniecības “Vecauce” darbinieki. Mācību pētījumu saimniecības “Vecauce” direktoru Paulu Dermani, kas nebija ebrejs, bet arī atradās starp apcietinātajiem, viņam izdevās glābt.  1941. gada 13. jūlijā Putnu mežā, kas atrodas sešus kilometrus no Auces, pēc aptuvenām ziņām simts pilsētas ebreji tika nošauti.

10.Drosmes un cilvēcības velobrauciens ritēja pa īsāku maršrutu. Braukts tika pa Dobeles šoseju caur Tušķiem, nevis caur Būriņu mežu, apstājoties Garajos kalnos piemiņas vietā 1942. gada janvārī nogalinātajiem Ģintermuižas slimniekiem, kā arī agrākajā Glūdas skolā, kā tas bija darīts līdz šim. Ceļā no Jelgavas pils līdz mācību pētījumu saimniecībai Aucē  tika pavadītas četras stundas un stundas ceturksnis. Iepriekš šajos velobraucienos ar pieturām tika braukts sešas - septiņas stundas.

Jelgavas – Auces šosejas malās, smaržojot ziedēja ceriņi  un ābeles. Var piezīmēt, ka Jelgavas - Auces  šosejā (P97) 12 kilometru garā posmā starp Krimūnām un Auces pagriezienu (no Dobeles šosejas), sākti remontdarbi. Tādēļ ir pamats domāt, ka pagaidām vēl  bedraino un asfalta ielāpiem noklāto šoseju pēc 270 kalendārajām dienām (tā bija minēts uzņēmuma “Saldus ceļinieks” būvtāfelē) ripos daudz labāk.

Diemžēl visā brauciena laikā klusums valdīja Auces šosejai paralēlajā Jelgavas – Mažeiķu dzelzceļa līnijā. Zināms, ka pēc Eiropas Komisijas prasības pērnā gada nogalē tika atjaunots 2008. gadā Lietuvas pusē patvaļīgi nojauktais 19,5 kilometru garais dzelzceļa posms (Lietuvas dzelzceļnieki tādā veidā panāca, ka kravas no Mažeiķiem uz Rīgu tiek vestas caur Šauļiem, kas tiem dod lielākus ienākumus). Taču pēc bēninieku teiktā, piecu mēnešu laikā tur ir nogājis viens vienīgs izmēģinājuma vilciens.  

Jāpiebilst, ka 10. Drosmes un cilvēcības velobrauciens tā īsti beidzās tikai nākamajā dienā stundas ceturksni pēc pusnakts, kad peļķainajā Jelgavā atzīmējās Aloizs Stepēns. Viņam, kā jau vairākos iepriekšējos velobraucienos, ar ceļu līdz Aucei vien nepietika. Viņš atteicās no mājupceļa automašīnā, un no Auces caur Dobeli (kur labāks asfalts) vienatnē ar velosipēdu atgriezās mājās.

Foto: Gaitis Grūtups

 

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas