Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ar skatu uz Zemgales līdzenumu

Uz deviņdesmito beigām “Pagrabā” iesoļoja divi vidusskolnieki ar traki lielām ambīcijām un pretenciozu attieksmi. Viņiem tiešām bija viedoklis gandrīz par visu, un, lai arī tas nebija populārs, tomēr diezgan bieži loģisks un grūti apstrīdams. Lūk, viņi – Mārtiņš un Jānis.

[rubrika] Mans kaktiņš

– Tu savulaik biji “Zemgales Ziņu” uzlecošā zvaigzne. Ko atceries par saviem pirmajiem soļiem žurnālistikā, rakstot “Pagrabam”?
Man ir prātā, ka pirmā publikācija bija 1998. gadā, es vēl mācījos vidusskolā. Mēs ar Jāni Kovaļevski rakstījām kopā. Viss tapa rokrakstā, rakstījām uz lapām, jo mājās jau datoru tolaik nebija. Kad teksts bija gatavs, viens no mums glīti uzrakstīja tīrrakstu, ko iesniedzām Zanei Auziņai. Likām zem lapām apakšā līnijas, lai viss būtu eleganti un ar glanci.  

– Vai jums tā bija mērķtiecīga rīcība?
Nē, mums nebija domas, ka iesim žurnālistikā, drīzāk noteicošais bija debašu faktors. Bijām riktīgi aktīvi debašu kustības dalībnieki, braukājām uz nometnēm, mums katru semestri bija reģionālie un nacionālie turnīri. Un tur īsā laikā tika iedzīta tāda sajūta, ka mums ir taisnība. Domāju, nolēmām rakstīt tādēļ, ka gribējām pateikt to, kā viss ir patiesībā. Bija vēlme pierādīt savu taisnību un, kas nav mazsvarīgi, obligāti nostāties opozīcijā, pat nedaudz uzspēlētā opozīcijā. Piemēram, ja visi raksta, ka jaunieši ir brīvi un radoši, tad mums noteikti jāuzraksta, ka, nē, tas tā nav, jaunieši ir galīgi apspiesti, garlaicīgi un neinteresanti. 
Mums likās dabiski uzturēt polemiku, līdz tam tā bija pastāvējusi tikai debašu formā, ar ko varēja sa­sniegt ierobežotu cilvēku skaitu. Pieļauju, ka viena no neskaidri artikulētajām idejām bija, ka mums ir jānokļūst publiskajā telpā, lai varam sasniegt vairāk cilvēku un pateikt viņiem, kā viss ir īstenībā. Vai vismaz provocēt, domāju, ka provokācija bija ļoti svarīgs moments. Visticamāk, tā vēlme nāca no mūsu klases specifikas, kurā bija nostiprinājusies liela intelektuālā konkurence. 
Taču jājautā arī Jānim, jo, iespējams, viņš to redzēja citādi. Es parasti rakstos uzturēju poētisko līniju, viņš savukārt bija ar tādu tautsaimnieka pieeju. 

– Tomēr darbs avīzē ietekmēja vēlāko studiju izvēli.
Jā, tas deva pamatu virzienam, taču, stājoties universitātē, žurnālistika nebija mana prioritāte, es biju nomērķējis uz politologiem. Žurnālistos iestājos tikai nākamajā gadā un tur sabiju līdz doktora grādam. Esmu pirmais, kurš ieguvis doktora grādu komunikācijas zinātnē Latvijā. (Līdz tam to varēja iegūt tikai ārvalstīs.)


Visu rakstu lasiet 13.februāra “Zemgales Ziņās”


Foto: no “Zemgales Ziņu” un personīgā arhīva

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas