Igaunijas salās, kur vēji mīt

Kamēr vēl acis priecē rudenīgās dabas krāšņums, laiks ir īsteni piemērots gan Latvijas, gan tuvāko kaimiņvalstu apceļošanai – brauciens būs pa kabatai, un, godīgi jāatzīstas, tik daudz ko taču neesam redzējuši.

Kopā ar grupu ceļotāju vecumā no pusotra līdz 73 gadiem «Dzīvespriekam» devās triju dienu ekskursijā uz Igauniju, precīzāk, tai piederošām salām, kas pirms gadu tūkstošiem Baltijas jūrā iznirušas un, kā stāsta, joprojām turpinot augšām celties. Prāmis ar personību, naktsmītnes – ar stilu Piektdienas pēcpusdienā sēžamies autobusā un dodamies Ainažu virzienā uz Latvijas – Igaunijas robežpunktu. Tajā pustukšas ēkas vien klusi atgādina – te vienai valstij gals, otrai – sākums. Nākamais pieturas punkts – Virtsu piestātne. Kā jau tālredzīgi ļaudis, kas biļetes laikus nopirkuši internetā, tiekam uz prāmja pirmie. Nezinu, vai tādēļ, ka jūrā esam pavisam ekskluzīvā laikā – kad saulriets koši iekrāso un zibens brīžiem izgaismo negaisa mākoņus –, bet uz prāmja ir visnotaļ omulīgi. Ir gan spēļu stūrītis mazākajiem ekskursantiem, gan ērtas sēdvietas, kas, kā mums šķiet, «iepriekšējā dzīvē» kalpojušas lidmašīnā. Arī naktsmājas Muhu salā, ko sasniedzam pēc pārdesmit minūtēm, ir necerēti jaukas (salīdzinot ar citām apmešanās vietām par tādām pašām naudiņām). Istabās, kas izvietotas vēsturiskas sētas trīs ēkās, ir sildītāji, un, kas jo svarīgi, iespēja nomazgāties siltā dušā. Dažiem pat trāpās plaukti, kuros izvietoti Ļeņina, Viļa Lāča kopotie raksti un citi atribūti, kas raksturīgi šīs literatūras ziedu laikiem. Vienīgi... naktsmāju visiem nepietiek, saimniece, kas viesus sagaida tautastērpā, nav plānojusi, ka būsim tik daudz. Tādēļ daži biedri pa piķa melnu tumsu tiek vesti caur krūmiem un žogiem uz kaimiņmājām.Kur pensijas gados apmesties Nākamais rīts mūs sagaida ar ekskursiju pa Koguvas ciemu. To vada humora pilns igaunis vārdā Melis (teicās gan stāstām vistīrāko patiesību). Šis ciematiņš slavens gan ar pašmāju «arhitektūru» jeb autentiskām 15. gadsimta akmens celtnēm, gan kā slavenā rakstnieka Juhana Smūla dzimtā puse. Ciemā ir vien 18 saimniecības, un, kā izrādās, šā raksta autores pēkšņā apjausma, ka tur būtu jauka vietiņa, kur pensiju pārlaist, nav nekas oriģināls. Vietējie patiesi lielākoties ir turīgi Tallinas pensionāri. Bet pēc šā izglītojošā pasākuma, kurā izpētām, kādos «jaukos» apstākļos pirms gadu simtiem mitinājušās igauņu slaucējas, un uzzinām, ka pirtī ziemas laikā turētas aitas un visus mājas un lauku darbus darījušas pamatā sievietes (vīri līdzīgi kā Sūnu ciemā parasti devušies tuvā vai tālākā peļņā), pa dambi dodamies uz Sāremā salu. Kāli meteorīta krāteris – šis 110 metru dziļais un gandrīz apaļais caurums zemē ar tumšu ezera actiņu viducī – liek padomāt arī par eksistenciālām lietām. Ej tā vienkārši pa ielu – trāpa tāds milzenis uz galvas... Un, kas to zina, – varbūt kāds tiešām šim meteorītam ceļā trāpījies!? Vismaz filmiņā, kuru noskatāmies pirms krātera apmeklējuma, izskan hipotēze, ka šai katastrofai bijuši liecinieki. Kā gan citādi folklorā būtu saglabājušās ziņas par Saules dēlu, kas ugunīgos ratos braucis Zemes meitu precēt? Vai nu tāpēc vai kādu citu iemeslu dēļ, bet šī ir arī sena svētvieta, kur piekopti mītiski rituāli. Tos, rīkojot kāziniekiem, mēģina iedzīvināt arī šodien. Pabraukt garām nedrīkst arī Sāremā galvaspilsētai  Kuresārei ar 14. gadsimta pili, cietoksni tās centrā. Pilī izvietotas dažādu laiku un interešu ekspozīcijas – sākot ar mākslas objektiem, beidzot ar izbāztiem dzīvniekiem un atmiņām par pasaules karos piedzīvoto. Tik raibai interešu grupai kā mūsējā īpaši nozīmīgas bija piedāvātās interaktīvās nodarbes – pils spoka meklējumi, skaņu māņi lauvu bedrē, maldīšanās pa gaiteņu un kāpņu labirintiem un arī iespēja izmēģināt spēkus loka šaušanā.Izjust vēja spēku Noteikti jāapskata Pangu klintis, kas ir unikāls dabas veidojums 1200 kilometru garumā (sākas Zviedrijas salās, beidzas Krievijā, pie Peipusa ezera) un iekļautas UNESCO mantojuma sarakstā. Tur ir iespēja «saskrieties» ar lejup ripojošiem akmeņiem! Izrādās, ka klintis pamazām drūp. Jāsaka gan, ka šos draudus, pirms doties pastaigā pa klinšaino krastu, gide noklusēja – lai nesabojātu piedzīvojumu. Un labi vien bija. Tiem, kam prāts nenesās uz ekstrēmām pastaigām, 21 metru augstumā virs jūras līmeņa bija iespēja nobaudīt pašbrūvēto alu (starp citu, vēl nesen Igaunijas salas tieši ar šo padzērienu bija slavenas, līdz neparādījās ES prasības...).   Pēc stundas brauciena prāmī esam jau nākamajā salā – Hījumā, kur naktsmītnē saimnieks mūs kā sezonas pēdējos viesus papildus paredzētajai soļankai pārbaro arī ar svaigi kūpinātām butēm. Tomēr laikam jau švaki ēdāji bijām, jo trešās ekskursijas dienas pieturas punktā – Tahkunnas bākā – ceļotājus valdošie vēji mēģina noplivināt pāris stāvu zemāk. Tiem, kam svars zem kilogramiem 50, tāds pasākums pat bīstams! Pie bākas uzstādīts arī piemineklis – zvans prāmja «Estonia» bojāgājušajiem, kā arī apskatāms... it kā gadu tūkstošus sens akmentiņiem izlikts labirints. Tā autentiskums gan raisa skepsi, jo tas ne ar ko neatšķiras no mūsu pašu bērnu «mākslas darbiem» jūrmalā.Ar vilnas smaržu Mājupceļā apmeklējam Kopu bāku, kas celta 1531. gadā. Tajā ir kāpnes, kas, šķiet, sniedzas debesīs (zinātāji teic, ka ļoti līdzīgas ieejai Ēģiptes piramīdās). Turpat arī neliela vilnas pārstrādes fabrika. Mehānismi, kas izkārš un savērpj vilnas diegus spolītēs, ir pat 100 gadu veci, bet, labi aprūpēti, labi arī kalpo. Lai apliecinātu, ka tā nav vien butaforija, mašīnas tiek iedarbinātas. Un mums ir iespēja iegādāties īsti smaržojošas lietas. Kāds nopērk dibena paliktnīti ar aitas smārdu, kāds vilnu filcēšanai vai fifīgu cepurīti aukstākiem laika apstākļiem. Pēdējais ekskursantu izaicinājums, pirms atkal peldēt mājup, ir pastaiga Kasāri salā pa šauru, kadiķiem noklātu zemes strēli, kas iesniedzas tālu jūrā. Tiem, kas piekopj meditāciju, – vieta ideāla. Te nu tiešām var justies kā mazs, bangojošas jūras apskalots, vēja appūsts enerģijas centrs. Labi, teikšu pieticīgāk – centriņš, kas patīkami atpūties, izvējojot galvu paskarbajā Igaunijas salu gaisotnē.

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas