Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ik dienu jauns piedzīvojums

Saruna ar Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas studentu topošo virsnieku Ēriku Putniņu.

Ēriks Putniņš ir Elejas vidusskolas absolvents, kurš vairāku gadu garumā aktīvi darbojies gan Jaunsardzē, gan Zemessardzē. Paralēli kādu laiku mācījies arī mūzikas skolā, iesaistījies dramatiskajā pulciņā, tautas deju kolektīvā, pat dziedājis skolas ansamblī, tomēr sapratis – tieši militārajā jomā viņš jūtas kā zivs ūdenī. Ne mirkli nav bijis citu domu, tādēļ, absolvējis vidusskolu, Ēriks veiksmīgi uzsāka mācības Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Tā darbošanās militārajā jomā kļuva ne tikai par viņa vaļasprieku, bet arī dzīvesveidu. 

– Kad un kā nolēmi saistīt savu dzīvi ar militāro karjeru?
Jaunsardzē izdomāju iestāties tādēļ, ka to darīja arī mani draugi. Man bija deviņi gadi, gāju 3. klasē. Sākumā vēl mācījos mūzikas skolā, tādēļ to, ka iestājos Jaunsardzē, slēpu no vecākiem – domāju, ka viņi neļaus, jo biju pietiekami noslogots. Tā nu es ar mūzikas skolas mapi, kurā bija notis, gāju uz jaunsargu nodarbībām. Kaut kā aizrāvos. Protams, par to uzzināja vecāki, pavisam drīz laika trūkuma dēļ nolēmu pamest mācības mūzikas skolā, jo jaunsargi saistīja daudz vairāk. 

– Kas tevi piesaistīja jaunsargos? 
Likās, ka tās tādas īstu vīriešu lietas, tādēļ man tas jādara. Laikam piesaistīja tieši tas, ka tā vairāk likās kā izklaide, un nekad nedomāju, ka šī nodarbošanās varētu izvērsties nopietnā vaļaspriekā. Kur nu vēl, ka varētu mācīties un strādāt šajā jomā. 

– Kas šajā jomā patīk visvairāk? 
Kad biju mazs, ļoti aizrāva nodarbības mežā, kur instruktora vadībā darbojos kopā ar draugiem. Ļoti labi atceros, cik bēdīgs biju, kad pirmajā pārgājienā man neļāva palikt pa nakti mežā, jo biju pārāk mazs. Līdz ar gadiem vērtības, protams, mainījušās. Tagad nevaru nosaukt neko konkrētu, kas patiktu visvairāk, – man patīk viss, kas ar to saistīts! 

– Kas motivēja turpināt un attīstīties?
Lielu paldies gribētu teikt virsseržantam Ērikam Grinevicam. Viņš mani atbalstīja, slavēja, un tas radīja vēlmi turpināt darboties un attīstīties šajā jomā. Bez viņa atbalsta es pavisam noteikti slinkuma dēļ kaut kad būtu atmetis visam ar roku. 

Visu interviju lasiet 2.jūlija “Zemgales Ziņās”

Foto: no personīgā arhīva

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas