Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Izvērtēt un tad mainīt

Neraugoties uz cienījamo vecumu, “Zemgales Ziņu” redakcijā Māris Ainārs no Ozolniekiem ierodas ar velosipēdu, smaida, joko un labprāt dalās ar savu pieredzi pašvaldības darbā, kas ildzis ceturtdaļu gadsimta. Savu karjeru sācis kā izpildkomitejas priekšsēdētājs, bet beidzis kā novada vadītājs, pieredzējis administratīvi teritoriālo reformu 2009.gadā. “Jo vecāks kļūstu, jo vairāk domāju, cik ļoti svarīgs es biju tajos laikos,” smaidot teic bijušais Ozolnieku novada domes priekšsēdētājs Māris Ainārs, kuram ir kas sakāms arī par Vides un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) iecerēto jauno novadu reformu.

– Kā sākās jūsu karjera pašvaldībā?


1987.gadā. Vispirms biju deputāts, bet no 1989. gada – Ozolnieku ciemata izpildkomitejas priekšsēdētājs, kad tiku ievēlēts un nomainīju toreizējo izpildkomitejas vadītāju, kurš izvēlējās doties strādāt būvmateriālu ražošanā uz Kalnciemu. Pirms tam ilgus gadus biju strādājis meliorācijā Jelgavas PMK-13. 
Darba gaitas meliorācijā sāku 15 gadu vecumā, un mans pirmais pienākums bija ar lāpstu šķūrēt grāvjiem malas. Darbs meliorācijā bija smags, un to lielākoties strādāja tie latvieši, kas bija atgriezušies no izsūtījuma Sibīrijā. Arī mans tēvs 20 gadus dabūja, un mani uzaudzināja vecāmāte Hermīne Bruņeniece. Sāku ar lāpstu, tad virzījos uz augšu – tiku pie smērēšanas, pēc tam “pie kloķiem”, un 18 gadu vecumā biju ekskavatora mašīnists.
Partijas sekretārs teica, ka man vajadzētu mācīties, un es iestājos Priekuļu tehnikuma neklātienē. Tad mani paņēma armijā un es trīs gadus dienēju aviācijā Krasnojarskas apgabalā Krievijā. Padomju armijā kā jau padomju armijā, bet par vīriem tur pataisīja. Priekuļus nepabeidzu, un nekāda izglītības dokumenta man nebija, tikai septiņu klašu izglītība. Aizgāju uz vakarskolu Jelgavā, kas toreiz atradās tur, kur tagad Valsts ģimnāzija, iestājos 11. klasē un gada laikā ieguvu vidējo izglītību.
Tad iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas fakultātē. Tā kā man bija nosūtījums no PMK, saņēmu lielāku stipendiju – 40 rubļus. Pēc augstskolas strādāju PMK-13. Braucām strādāt arī uz Krieviju, tāpēc ka tad varēja iegūt tiesības iegādāties automašīnu. Mūs tur cienīja kā īstus darba cilvēkus.
Jelgavas PMK-13 būvētās hidrotehniskās būves Latvijā ir Gulbju ezers, Vilces dzirnavas, sākām būvēt polderi ap Jelgavu. PMK biju darbu vadītājs, iecirkņa priekšnieks. Sākās Atmoda, un tad divi vīri – toreizējais PMK ražošanas daļas priekšnieks un mans draugs Uldis Pudelis teica, ka man jāiet strādāt uz izpildkomiteju, jo es Ozolniekos esot jau no bērna kājas, te dzīvojis, strādājis, visus pazīstot. Tā es sāku ar izpildkomiteju un beidzu ar novadu.

Visu interviju lasiet 18.jūlija “Zemgales Ziņās”

Foto: Eva Pričiņa

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas