Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Bērnu nodaļas māsiņa Gaļina Ševčenko: Zinu, kā sauc lelles, kuras mašīnas modē 5

Jelgavas slimnīcas Bērnu nodaļā šobrīd pilnā sparā notiek remonts. Mazajiem slimnieciņiem atrastas vietas gan pirmajā, gan piektajā stāvā. Māsiņas un ārsti skraida augšā, lejā, jo liftus gaidīt jau nav laika. Starp Bērnu nodaļas desmit māsiņām rosās Gaļina Ševčenko, kuru virsmāsa Laima Riteniece raksturo īsi: «Vismīļākā un visčaklākā māsa. Viņa gan ir klusa un mierīga, bet bez viņas nodaļa nevar iztikt.» Virsārste Solveiga Ābola piebilst, ka «Gaļinas inteliģence un takta izjūta ir tās īpašības, kuru dēļ viņu gribas saukt par sirdsmāsiņu. Ar viņu strādāt kopā ir liels prieks». Bērnu nodaļas vadītāja Ināra Raumane saka: «Darba māsām ir daudz, bet Gaļina nekad neizmanto brīdi atpūtai. Viņa vienmēr atrod, ko varētu pārbaudīt, sakārtot.»

Bērnu nodaļas medicīnas māsai nav divu vienādu darba dienu. Te dienas dežūra, tad - nakts, te atkal visa diennakts. Gaļina Ševčenko atzīst, ka diennakts dežūra ir visnogurdinošākā. «Prognozēt, kad būs vairāk saslimušo, nevar. Tieši tagad aktivizējušies dažādi vīrusi, plaušu karsoņi, angīnas, saasinās astmatiskās problēmas.»Gaļinai Ševčenko Bērnu nodaļā rit 28. darba gads. «Nevarētu sevi iedomāties citā profesijā. Kad vēl biju bērns, tad ārstēju visas savas lelles. Skolas laikā bija tādi mācību kombināti, kad varēja iepazīties ar dažādām profesijām. Pēc vidusskolas man vairs nebija šaubu, ka jāiet mācīties par māsu. Izvēlējos 5. medicīnas skolu. Un kāpēc pie bērniem?» pārjautā Gaļina un turpina: «Man mans darbs vienkārši ļoti patīk.» Tāpēc arī viņas papildu darbiņš, kur piestrādā reizi nedēļā, ir saistīts ar bērniem - Gaļina doktorātā zīdaiņu dienā veic apskates, vakcinē mazuļus.

Uz ielas Gaļinu jelgavnieki atpazīst. Jo īpaši tie vecāki, ar kuriem viņa tiekas doktorātā, jo netālu dzīvo. Viņas bērni gan jau ir lieli - meitai 25, dēlam 23 gadi. «Nu mājās jau man arī mediķa pienākumi jāveic, jo draugi un radi griežas pēc padoma. Mana mamma dzīvo laukos, un, kad aizbraucu pie viņas, tad uzreiz spiediens jāmēra,» teic medmāsa un piebilst: «Laukos piekūstu fiziski, bet garīgi tā ir laba atslodze.»

Jā, medmāsas darbs ir smags arī garīgi. «Katram vecumam ir savas īpatnības,» par saviem aprūpējamajiem saka Gaļina. Mazulīšu garastāvokļi atkarīgi no viņu režīma. Ja neizgulējies, tad būs kaprīzāks. Bērni vecumā no pieciem līdz septiņiem gadiem ir tādi bailīgi, neuzticības pilni. Ja slimības dēļ bērnam jāpavada ilgāks laiks slimnīcā, tad jau veidojas pieķeršanās. Zinu, kā sauc lelles, kuras mašīnas modē,» stāsta Gaļina un uzsver: «Vienmēr ir jāatrod laiks, lai parunātos, lai paspēlētos.» Kad jāiedod tablete vai jāšpricē zāles, jāatrod īstie vārdi, lai izskaidrotu, kādas sajūtas būs un kāds būs labums. Kad bērns jau paaudzies, viņš grib zināt vairāk un detalizētāk. «Būtu labi, ja vecākiem pirms vizītes pie ārsta būtu laiks morāli sagatavot bērnu. Bet citreiz tieši ar vecākiem ir vissarežģītāk atrast kopīgu valodu, jo viņiem vienmēr ir savs viedoklis, kas ne vienmēr saskan ar ārsta un māsiņas domām. Ar bērniem vieglāk - viņi prot uzklausīt, ar viņiem var sarunāt, bet gadās, ka vecāki neuzticas, ir aizdomīgi, grib paši izrīkot,» stāsta māsiņa Gaļina un uzreiz gan piebilst, ka viņas praksē pašai nekad ar vecākiem nav bijis konfliktu.

Bet vēl sliktāk, pēc māsiņas un nodaļas dakterīšu domām, ir tad, ja vecāku vispār nav tuvumā, ja viņi ir šķirti vai strādā prom ārzemēs, bet bērni aug pie vecvecākiem, pie tantēm. Ne velti zināma patiesība ir vārdos, ka bieži saslimšanas pamatā ir stress. «Ir bērni, kam pēc izveseļošanās nav neviena, kas atbrauc pēc viņa uz slimnīcu. Kādam slimnīca ir vienīgā vieta, kur varētu normāli paēst, bet izrādās, ka bērns pieradis ēst tikai čipsus, grauzt nevārītus makaronus un ņukāt maizi, bet zupa un vārīti kartupeļi viņam ir kaut kas nesaprotams un tāpēc arī …neēdams,» saka ārste Ābola. Kad bērns ilgāk paguļ slimnīcā, tad jau viņš sāk māsiņai stāstīt par savām mājām. «Slimību jau var izārstēt, bet sāpošai sirsniņai grūti atrast vārdus, kas to dziedētu,» domīgi saka Gaļina Ševčenko.

Vēl līdz 12. decembrim par Jelgavas pilsētas slimnīcas, kā arī citu slimnīcu bērnu māsiņām varat nobalsot šeit!

Pievieno komentāru

Komentāri 5

inga

Šis cilvēks tiešām ir pelnījis šo goda titulu. Paldies Dievam, nav bijis jāpavada slimnīcā ilgs laiks, taču arī šajā īsajā laikā Gaļina parādīja sevi ne tikai kā cienījamu profesionāli, bet arī kā inteliģentu un patīkamu cilvēku. Lai veicas arī turpmāk šajā ļoti grūtajā darbā! Prieks, ka esiet novērtēta!

pirms 6 gadiem, 2013.12.03 14:29

mamma

Viss bērnu nodaļas kolektīvs ir vienkārši super! Laipni, iejūtīgi un palīdzētgriboši!

pirms 6 gadiem, 2013.12.03 19:20

PS

Jauki, ka ir tāda māsiņa! Veiksmi viņai! 80tajos gados mans bērns slimnīcā iemācijās -- nu, sprāgoņa....

pirms 6 gadiem, 2013.12.03 19:37

Vīrusaiņa mamma

Bērnu nodaļas personālu iepazinu pirms diviem gadiem - un vēl aizvien atceros ar visvisvisvis pozitīvākajām atmiņām. Sākot no dakterēm īdz pat sanitārītēm. Tas izmainīja manus aizspriedumus pret Jelgavas slimnīcu. Tagad zinu vienu nodaļu, no kuras nav jābaidās, ja dzīve liks tur atgriezties/iegriezties atkal

pirms 6 gadiem, 2013.12.03 20:36

Jelgava