Laipni lūgti Kunga kalnā! 1

Ap 60 jūdžu (90 kilometru) no Rīgas dienvidaustrumu virzienā Sēlijas pusē, Mazzalves pagastā, Susējas krastā atrodas Ērberģes ciems, kas savu vārdu esot ieguvis tajos laikos, kad vācu krustneši iekarojuši Latvijas zemi un dalījuši to baroniem.

Šo vietu uzkalniņā pie upes kāds barons nosaucis par Kunga kalnu (HerBerg), kas vēlāk latviskota par Ērberģi. Pēdējais no zināmajiem tur dzīvojušajiem dižciltīgajiem bijis teikām apvītais barons fon Hāns. Tagad muižā darbojas skola, un, pateicoties uzņēmīgiem cilvēkiem, ēka un tās apkārtne nav zaudējusi senatnes elpu un katru apmeklētāju uzrunā īpaši. Ērberģe jau vairākus gadus ir interesanta apskates vieta tūristiem.Notic līdz galamPirms desmit gadiem ērberģiete Emīlija Varkale sāka apkopot vēstures faktus, informāciju par vietām, personībām, teikas un nostāstus par Ērberģi. Izmantojot savāktos materiālus, ieguldot ne mazums pūļu, Žanna un Aivars Miezīši sadarbībā ar Silviju Lisovsku, Zeltīti Odiņu, Elmāru Vectirānu un citiem ērberģiešiem 1868. gadā celtajai muižai un tās apkārtnei piešķīruši otru mūžu. Tur atkal var satikt baronu un viņa kundzi, vešerienes un zirgu puišus. Netālajā parkā izveidotas piecas leģendu takas – Jaunības, Kalpoņu, Zilās dāmas, Barona un Kučiera. Jo vairāk laika ekskursanti apskatei veltīs, jo lielāki ieguvēji būs. Lisovskas kundze teic, ka tiem, kuri piezvana un piesakās uz 20 minūtēm «ieskriet», nav vērts laiku tērēt. Vajadzīga vismaz pusotra stunda, lai izjustu daļu no tā, kas līdz galam izbaudāms vēl daudz ilgākā laikā. Vēstures personāži ģērbušies greznos tērpos, iejutušies katrs savā lomā, un viņu stāstījums ir tik spilgts, ka ekskursijas vidū klausītājs sāk ticēt visam dzirdētajam. Muižas pārvaldniece, sagaidot viesus greznā kleitā, stāstījumu par šo vietu sāk pie 300 gadu vecā Stiprā spēka ozola, kura apkārtmērs ir virs pieciem metriem un kurš ir trešais kuplākais ozols Latvijā. Koka stumbrā paslēpts dabas veidots pulkstenis rāda, kad vislabāk sākt iepazīt muižas apkārtni, lai pabeigtu tieši ap raganīgo vakariņu laiku. Staigājot pa takām, kāds no vēsturiskajiem tēliem – Zilā dāma (barona Hāna māsas spoks), baronese Marija vai pats barons Hāns – ieved ekskursantus teiku valstībā. Tikai ar stipriem nerviemKad dienas programmu nomaina nakts, mistisku noskaņu apkārtnei piešķir īpašs apgaismojums. Iedegas lukturi, izgaismojot ēkas un kokus. Muižas telpās tad viss elektriskais apgaismojums ir atslēgts. Sveču gaismā pamatīgs pārbaudījums gaida katru, kurš uzdrošinās uzkāpt ēkas trešajā stāvā. Tur kādā no istabām novērota parādība, kuru vien drosmīgākajiem lemts skatīt. Savulaik tagadējā ķīmijas kabinetā dzīvojis skolotājs vecpuisis Ķiermelis, kuram kādu nakti nedevis mieru spoks. Silvijas kundze stāsta, ka pēc satikšanās ar spoku apmeklētāji nākot lejā pa kāpnēm kliegdami un spiegdami. Muižas kamīnzālē sveču gaismā nervus kutina stāsts par Zilo dāmu. Viesošanos noslēdz vakariņas muižas pagrabā, kur ar asiņaino raganu zupu cienā Nelabā. Sarkana gaisma, virs uguns pakārts zupas katls ar sliekām, akmeņiem un citām riebeklībām, kā jau raganām pienākas, un sarkans šķidrums, kas patiesībā garšojot tīri labi.Meklējot pazemes ejuAivars Miezītis, skolas direktors, stāsta, ka cilvēki šo vietu izvēlas saviem korporatīvajiem pasākumiem, nometnēm un pēdējā laikā – dzimtu saietiem. Reizi piecos gados atbrauc kāds no Hānu dzimtas. Ar laiku plānots papildināt tērpu kolekciju, lai arī viesus varētu tajos ieģērbt, sarīkot fotosesijas un kamīnzāles īpašajā noskaņā, skanot tā laika mūzikai, iemācīties īpašu deju. Kolekciju papildinās piķiera un kučiera kostīms, un, tā kā šī ir ar medībām saistīta vieta, nākotnē tur varēs sastapt arī ļaudis, tērpušos seno mednieku drēbēs. Tērpus šuvusi Biruta Jaunarāja no Neretas puses Kungu­druvām.Savs stāsts ērberģiešiem ir par muižas pagrabiem. Vienā joprojām glabājoties barona Hāna laikā darināti vīni, kurus var ne tikai apskatīt, bet arī nogaršot. Biedrība «Dabas retumu krātuve», kas apzina Latvijas alas, kokus un citus dabas retumus, izpētot turienes pagrabu, konstatējusi vienviet deviņas dažādas sikspārņu sugas. Tālākos plānos esot atjaunot apakšzemes eju no muižas uz Ērberģes katoļu baznīcu. To entuziasti piecdesmitajos gados esot meklējuši, bet atraduši vien īsas ejas, kuras beidzas netālu no muižas. Leģenda vēsta, ka tā bijusi vairākus simtus metru gara, un ērberģieši ir apņēmības pilni to atrast.Meitene baznīcas sienāNe tikai muiža ir apskates vērta. Tuvākā apkārtnē, koku ieskauta, stāv Kankaļu baznīca – viens no vecākajiem koka dievnamiem Latvijā. To cēlis latvietis Juris Kankals, un tās altārglezna ir vecāka par pašu baznīcu. Dievkalpojums notiek vien reizi gadā – Jāņos, jo dievnams nosaukts Svētā Jāņa vārdā. Baznīcas draudzē ir tikai divas sirmas kundzes, ar kurām var vienoties par ēkas apskates laiku.Interesentiem, īpaši cilvēkiem gados, bērnību atmiņā atsauks viesošanās cigoriņu kafijas darītavā netālajās Mazzalves pagasta Eglītēs, līdz kurām ved Razbainieku ceļš. Savukārt skaistus, labi noaugušus Hailandes un citu šķirņu liellopus izrādīs Kaspars Ādams ģimenes īpašumā «Krasti». Savu dramatisko stāstu glabā Mazzalves jeb Priedes baznīca, kuru ilgi nevarējuši uzcelt, līdz tās sienā iemūrēta skaistākā apkārtnes meitene. Arī Cielavu kapi ir ievērības cienīgi – tajos atdusas pašreizējā Polijas prezidenta radiniece. Un kur vēl Velna pēda, Velna nags, Lūlu lielais akmens, milzu vīksnas un 400 gadu senais ozols pie Zaķu muižas, Melnalkšņu staignājs pie Dzilnupītes ar Eiropas nozīmes aizsargājamu biotopu, sēļu lauku sēta «Ķiermeles» un citas vietas, kurās vērts pabūt. Mēmeles krastos izveidotas arī pieturas laivotājiem – četras Lietuvas un četras Latvijas pusē. Žanna Miezīte stāsta, ka Ērberģes muižā reiz viesojies pazīstams rīkstnieks, kurš pie sliekšņa un ozola konstatējis pamatīgu pozitīvas enerģijas strāvojumu. Acīmredzot barons, pirms celt ēku, pielicis ne mazums pūļu, izvēloties vispareizāko vietu, kur ozolam jābūt, kur – parādes durvīm. Varbūt tāpēc piepildās vēlējumi, kurus viesošanās beigās uz labu laimi izvelk katrs apmeklētājs. Cilvēki zvana un teic, ka esot izbrīnīti par to piepildījumu. Atbraucēji bieži vien sakot, ka negribas doties prom.

Pievieno komentāru

Komentāri 1

AiGars

Varbūt pašvaldībā spēj vienoties kā tad saukt Sēlijas galveno upi - SUSEJA varbūt?! Jo nav skaisti un tālumniekam vēl jo vairāk redzot un lasot dažādus vārdus vienai vietai. Pat valsts ģeogrāfi nevar pielemt, ja reiz vietējie nevienojas. Un jo UPE garāk jo grūtāk. Tomēr, vai būtu vērts pacensties?!

pirms 6 gadiem, 2015.02.20 00:59

Jelgava