Vīrs, kas sievai ada zeķes 2

«Adīt man iemācīja vecāmāte jau zēna gados,» stāsta skrīverietis Kaspars Šteinbergs, kuram ir divi vaļasprieki – adīšana un dejošana tautas deju kolektīvā.

«Vairāk adīšanai esmu pievērsies tikai pēdējā gada laikā – kopš sāku pārdot dziju. Adu sava prieka pēc un laiku īsinādams, gaidot pircējus. Noadu zeķes meitām un sievai, bet sieva atkal man, – tā ir interesantāk.»Pēdējā laikā tapis ducis zeķu pāru. Daži uzdāvināti bērniem kādā labdarības pasākumā, kurā Kaspars piedalījies kopā ar Skrīveru Kultūras centra vidējās paaudzes deju kolektīvu «Dzēse». «Vasarā adīšanai laika neatliek, tas ir vaļasprieks ziemas vakariem – adu un klausos televīzijā ziņas. Trijās dienās tā pa vakariem pāri varu noadīt. Visvieglāk adīt, ja dzija ir balta, bet, ja tumša, – grūtāk saskatīt valdziņus. Vilna no pašu aitāmReiz kāda pircēja meklējusi tieši Kasparu, jo vilnas zeķes vajadzējis sūtīt dēlam uz Īriju – sāpējušas kājas. Kā nekā viņš adīšanai izmanto vilnu no Latvijas aitām.Kaspars stāsta, ka apmēram divdesmit gadu aitas audzējusi māte, bet pēdējos divus gadus par 30 aitu lielo ganāmpulku rūpējas viņš un tēvs: «Agrāk strādāju celtniecības firmā, nu kopju aitas un pārdodu dziju.» Kādreiz vilnas pārstrādes cehs atradies turpat Skrīveros, taču tagad vilna jāved uz Dundagu – tālu, toties tur to pieņem nemazgātu. Bijusi sakrājusies apmēram tonna vilnas, aizvedis daļu pārstrādei un pretī saņēmis jau gatavu dziju – aptuveni 60 toņu vienkārtas un 40 toņu divkārtu dziju. Kas par adījumiem tur var sanākt! Kaspars priecājas, ka krāsa esot arī noturīga. Vienkārtas dziju iecienījušas audējas tautastērpu un segu darināšanai, šajos darbos vajadzīgas dažādu toņu pārejas. Citi pircēji savām vajadzībām izvēlas dziju visādās krāsās. Daža sieviete pieliek roku un pērk tikai to dziju, no kuras viņa sajūt nākam siltumu. Kaspars tomēr atzīst, ka vissiltākā ir nekrāsotā dzija no pelēko aitu vilnas. Viņam gan tādu nav, visas 30 ir Latvijas tumšgalvainās.Labāk bez sintētikasPircēji parasti priecājas, ka dzija pie Kaspara nav dārga. «Labāk pārdodu lētāk, bet vairāk un bez sintētikas piejaukuma, jo dabiska ir veselīgāka. Pēdējos gados cilvēki iemācījušies novērtēt to, kas ir labs,» viņš atzīst. Tomēr viena otra pircēja netic, ka dzija ir bez sintētikas, un turpat pavedienam piešķiļ uguni – vilna gruzd, bet sintētika švirkstēdama deg ar liesmu.

Pievieno komentāru

Komentāri 2

Janka

Lasu un smaids neatstāj seju. Tā noteikti šobrīd ir visiem, kas pazīst šo cilvēku. Zeķes ada sievai un bērniem.... Daudziem pie šiem vārdiem aiz aizkustinājuma noteikti asara noritēja, ja vien šī sieva nebūtu krietni vecākā mīļākā (laikam no viņas tāda "jauneklīga" aizraušanās kā adīšana), kura izjauca ģimeni, atstājot bērnus bez tēva.. Ir patīkami lasīt par tiešām cēliem cilvēkiem, kas meklē dzīvē iespējas, kam rūp apkārtējie, kuri tiešām ir vērti apbrīna... Bet vai tiešām mēs esam tik neredzīgi, ka pamanām tikai čaulu....zem tās bieži vien ir tikai un vienīgi sapuvis, melns un žultains saturs....te ir dzīvs piemērs. Laikam nekas cits neatliek kā adīt, ja visi ir novērsušies, kā no liekulīga, melīga un mūžīgi pieviļoša cilvēka. Ka tik cilvēkiem nerodas nopietnas veselības problēmas, velkot kājās zeķes, kuras adījis tāds cilvēks....Uzmanieties!

pirms 9 gadiem, 2011.02.21 21:25

"tiesu izpilditaja"

Šo rakstu būtu interesanti izlasīt Aizkraukles tiesu izpildītājai. Raksta autors jau 4 gadus apzināti izvairās no uzturlīdzekļu maksāšanas saviem bērniem, jo viņam neesot ienākumu. Mums tāda dīvaina valsts. Samazinām pensijas un bērnu naudas, bet maksājam uzturlīdzekļus tādu cilvēku vietā, kuri atklāti nodarbojās ar tirdzniecību. Presē viņus godā un cildina, bet tiesu izpildītājiem ir grūti pierādīt to, ka viņi strādā. Kamēr tas turpināsies, mēs nekad netiksim ārā no krīzes!!!

pirms 9 gadiem, 2011.02.19 13:44

Jelgava