Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Lai sajustos labi, darīsim otram labu

Šogad atšķirībā no citiem gadiem strādāt ir vieglāk un priecīgāk, jo svētku gaidīšanas prieks mijas ar skaistu, sniega pārpilnu ziemu. Man darba sezona jau ceturto gadu sākas ar pilsētas egles iedegšanu. Tad no skapja velku ārā sarkano goda tērpu, ķemmēju bārdu un kopā ar palīgiem pošos pie bērniem, līdzi nesot vēstījumu, ka tūlīt klāt būs arī sniegs. Parasti reizē ar mani tas Jelgavā arī ienāk.

Taču man sniegam ir sekundāra loma. Ziemassvētku sajūta ir, kad tiek dekorēta pilsēta, virtuvē uzjundī piparkūku smarža, veikalos valda dāvanu drudzis un pie bērniem ciemos nāk Vecītis. Patīk, ja mani sauc vienkārši par Vecīti.Ir ģimenes, kurās svētkos nāk Salavecis, citur – Ziemassvētku vecītis, vēl kaut kur tiek gaidīts Santaklauss, es izvēlos būt vienkārši Vecītis, lai visiem labi. Esmu ciemojies ģimenēs, kur Ziemassvētkus nesvin, piemēram, pie hinduisma ticīgajiem, bet tur bērni mani gaida kā Labo vai Pasaku vecīti, kas par labiem darbiem gada beigās bērnus atalgo ar dāvanām. Es noteikti neesmu «skrejošais» vecītis, un man ir ļoti svarīgi aprunāties ar katru, uzklausīt viņus, neliegt padomu, ja tādu prasa. Vecītis nevar būt steidzīgs, izklaidīgs vai nejauks, jo bērniem viss notiek pa īstam, turklāt tādiem Vecīšiem nemaz nevar rasties labi padarīta darba izjūta, kas personīgi man ir ļoti svarīgi. Bērni ir patiesi, bet viņu domu gājiens un rīcība var būt absolūti neparedzami, tādēļ mana maisa dibenā guļ vairāki scenāriji, pēc kuriem darboties. Citreiz nenostrādā neviens, bet pasākuma toni nosaka paši bērni. Parasti pirmo trīs minūšu laikā veidojas pirmais Ziemassvētku stāsts. Vai tas būs saistīts ar pazudušu dāvanu meklēšanu, vai ko citu, bet parasti tie atšķiras, un katrā situācijā jāprot rast izeju. Tas nāk ar gadiem, un, tā kā manam Vecītim ir desmit gadu stāžs, mulsuma brīži vairs nav jāpiedzīvo. Lielākais skaits bijušas piecas uzņēmumu lielās egles dienā – cita pēc citas. Katrs pasākums prasa ļoti lielu koncentrēšanos un improvizāciju, taču arī dienas pēdējais pasākums manā darbā kvalitāti nemaina. Katru gadu sev solu, ka šis ir pēdējais darba gads, bet pienāk decembris un atkal nevaru atturēties neuzvilkt tērpu. Mani gaida visā Latvijā, jau gadu gadiem esmu aicināts ciemos pie bērniem ne tikai Jelgavā, bet arī Rīgā, Mārupē, Valmierā, Jūrmalā un citur. 24. decembris ir smagākā diena, kad dodos no mājas uz māju, un šogad pēdējā eglīte būs vienpadsmitos vakarā, kur bērni apsolījušies mani gaidīt. Pārģērbties nav laika, tādēļ mašīnā kāpju un ceļā dodos visā tērpā. Īpaši jauki viesoties ģimenēs, kur bērniem primārais nav mantiskās vērtības, bet pats notikums – atnācis Vecītis. Daudzi to sagaida un cienā ar cepumiem un pienu (pārņemts no Amerikas Ziemassvētku tradīcijas), citi skrien pie loga lūkot, kādas izskatās Vecīša kamanas, citi par patiesumu pārliecinās, paraustot bārdu, bet kāds ir tā pārsteigts, ka aizmirst, kā pašu sauc...Ar savu darbu radu prieku citiem, un tas ir tas, kas mani pietur pie tā. Novēlu vēl šogad pat katram izdarīt otram ko labu, tad arī pašam sajūta būs ļoti laba. Priecīgus un gaišus Jums Ziemassvētkus!Ziemassvētku vecītis

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas