Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Martā atsāksies onkoloģijas pacientu un viņu tuvinieku psihoemocionālā atbalsta programma

Martā atsāksies onkoloģijas pacientu un viņu tuvinieku psihoemocionālā atbalsta programma "Spēka avots", aģentūru LETA informēja Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība "Dzīvības koks".

Programmas būs pieejamas gan latviešu, gan krievu valodā, un būs pieejamas visu gadu līdz pat decembra sākumam.

Šogad organizācija plāno fokusēties tieši uz tuvinieku iesaisti dalībai psihosociālās rehabilitācijas programmā, aicinot iegūt jaunu informāciju un arī pašiem saņemt psiholoģisko konsultāciju un atbalstu.

Kā rāda psihosociālās rehabilitācijas programmas dalībnieku anketas, kopumā programmās ir piedalījušies 78% pacientu un tikai 22% pacientu tuvinieku. Biedrības "Dzīvības koks" vadītāja Gunita Berķe uzskata, ka šī proporcija ir saistīta ar to, ka vēl nav kļuvis pašsaprotami, ka pacientam blakus vienmēr ir tuvinieks. Vienlaikus arī jāņem vērā, ka pacientam pašam bieži ir vēlme norobežoties, uzsverot, ka pats ar visu var tikt galā, norādīja Berķe.

Biedrībā uzsver, ka slimība nes līdzi ne tikai daudz pārdzīvojumu un emociju, bet arī ļoti daudz informācijas, kas ir jāapgūst iespējami īsā laikā. Līdz ar to onkoloģijas gadījumā ļoti svarīga ir tuvinieku iesaiste, jo pacients nereti ir šokā un apmulsis, tiek ietekmēta viņa spriestspēja un bieži pacients nav spējīgs skaidri saprast ārstu teikto.

Biedrības programmu dalībnieku aptauja rāda, ka arī tuviniekiem nav informācijas par to kā rīkoties un kā palīdzēt, kas savukārt liek pacientam justies izolētam no ģimenes locekļu puses. Turpretim tuvinieki nereti uzskata, ka cīņa ar slimību ir katra paša lieta un atsvešinās no pacienta.

Biedrībā uzsver, ka visi minētie pieņēmumi ir kļūdaini, jo vēzis, tāpat kā jebkura cita smaga hroniska slimība ir jāārstē un tā, protams, ienes korekcijas un izmaiņas ikdienas dzīvē, kas skar ne tikai pacientu, bet arī tuvinieku.

Programmas dalībnieku aptaujas tomēr norāda uz to efektivitāti. Lūgti izvērtēt, vai uz sevi var attiecināt apgalvojumu "Maniem tuviniekiem grūti mani izprast", programmas sākumā pilnīgi apstiprinoši atbildēja 18% dalībnieku, kamēr pēc programmas šis rādītājs sarūk līdz 7%. Tāpat ir ar apgalvojumu "Man pašam grūti runāt ar tuvinieku". Pirms programmas to atzīst 17%, kamēr pēc programmas tikai 7% domā, ka viņiem arī turpmāk būs grūtības runāt ar tuvinieku.

Psihosociālās rehabilitācijas programmas novērtējumā arī tiek mērīta tās dalībnieku vēlme pašizolēties. Programmas sākumā sevī šādu tendenci saskatījuši 23% dalībnieku, savukārt programmas noslēgumā vien 6% domā, ka joprojām tas ir aktuāli. Vienlaikus arī vairāk nekā puse dalībnieku uzskata, ka šāds apgalvojums uz viņiem neattiecas vai vairāk neattiecas kā attiecas.

Foto: pixabay.com

 

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas