Čaklā un neuzvaramā Aelita Prokopenko

Aelita Prokopenko studē ekonomiku un aizraujas ar rakstniecību, bet jūlija beigās piedalījās Ozolniekos rīkotajā realitātes šovā «Neuzvaramais» un finālā, apsteidzot puišus, plūca uzvaras laurus.

Aelita LLU studē ekonomiku un rudenī sāks mācības 3. kursā. Pavasara semestri viņa pavadīja «Erasmus» apmaiņas programmā Čehijas galvaspilsētā Prāgā, no kurienes atgriezās jūnija beigās. Sākumā bijusi doma braukt uz Angliju, taču nav atradusi atbilstošu studiju programmu, tāpēc kopā ar kursa biedreni izvēlējusies Prāgu, kas no visām piedāvātajām pilsētām iepatikusies visvairāk. 

Svešumā iepazīst patstāvīgu dzīvi

Prāga Aelitu savaldzinājusi. Galvenokārt tāpēc, ka pilsēta ir zaļa, tajā ir daudz parku un mežu. «Tur nav tādas burzmas, kā varētu iedomāties. Centrā ir ļoti daudz tūristu, taču no tā ir ļoti viegli paslēpties, aizejot uz kādu parku. Prāgā ir ļoti daudz ko darīt – katras brīvdienas mēs braucām kaut ko apskatīt. Tur ir jādzīvo visu mūžu, lai redzētu, ko tā pilsēta piedāvā,» par Prāgu stāsta Aelita.

Mīļākā vieta Prāgā Aelitai ir Višograda, kalns, no kura var redzēt pusi pilsētas. Tur esot ļoti mierīgi, maz cilvēku un skaista baznīca. Prāgā cilvēki esot atvērtāki nekā pie mums: «Pilsēta ir ļoti internacionāla, tajā var sastapt dažādu rasu cilvēkus. Viss ir daudz brīvāk un vienkāršāk, nav tik ļoti jāuztraucas, kā tu izskaties vai ko par tevi padomās. Cilvēki ir vienkāršāki, tāpēc ir vieglāk dzīvot. Taču tas nenozīmē, ka tur valda visatļautība. Piemēram, universitātes pagalmā var sarīkot barbekjū, dzert alu, pie mums neko tādu neatļautos. Galvenais, lai nav huligānisma.»

Prāgas centrā kafejnīcās visi runā angliski, taču citādi ir nomaļākās vietās: «Angliski čehiem nepatīk runāt, turklāt vecāki cilvēki angļu valodu nemaz nesaprot. Varbūt krievu valodu saprot, bet labprāt tajā nerunās. Jaunieši gan visi runā angliski. Ja nezini valodu, ārpus centra ir grūti, jo tur pārsvarā var satikt tikai patstāvīgos iedzīvotājus.» Interesantas sajūtas Aelitai bijušas, atgriežoties Latvijā, kad visapkārt cilvēki runājuši latviski.

Lai gan Aelita piecus mēnešus pavadīja ārpus Latvijas, nebijis tā, ka svešumā kaut kā pietrūcis no mājām: «Laiks paskrēja ļoti ātri. Visu laiku kaut ko darīju, nemaz nesanāca domāt par mājām un sail­goties. Tas, ko es guvu sev, ir pieredze dzīvot patstāvīgi.» 

Aelita ir arī daudz ceļojusi pa Eiropu. Pamatskolas laikā piektajā vai sestajā klasē nedēļu nodzīvojusi viesģimenē Anglijā, kur gājusi skolā. Aelita bijusi Turcijā, divreiz sanācis braukt uz Stokholmu, tai skaitā arī uzstāties uz prāmja ar deju grupu «Benefice». Ar «Benefici», kurā Aelita nodejojusi piecus gadus, divas nedēļas pavadījusi arī Maķedonijā. Tā kā jaunietes tētis ir tālbraucējs, kopā ar viņu sanācis izbraukt cauri astoņām valstīm.

Lielākais ieguvums – iepazītie cilvēki

No Prāgas Aelita atgriezās jūnija beigās. Tā kā augustā viņa sāks strādāt boulinga zālē par administratori, bet jūlija pēdējām dienām plānu nebija, Aelita nolēma piepildīt vienīgo brīvo vasaras mēnesi un pieteikties realitātes šovam «Neuzvaramais». Arī ikdienā Aelita neatsakās no asām izjūtām – viņa ir izmēģinājusi lēcienu ar katapultu, izgājusi «Mežakaķa» trases.

Šova dalībnieki dzīvojuši norobežotā piecpadsmit divdesmit kvadrātmetru laukumā pļavā. No šova atmiņā visvairāk palikšot veiktie uzdevumi un komandas biedri: «Iepazītie cilvēki noteikti paliks atmiņā. Bijām atraduši kopīgu valodu, sadraudzējāmies. Ar to šovs man visvairāk patika, atradu savus domubiedrus. Komandā biju viena ar pieciem puišiem, kuri stāstīja smieklīgus jokus un notikumus, tāpēc dienas pagāja jautri.» Ar otru komandu tuvāk iepazīties nav sanācis, kaut Aelita pazinusi pāris cilvēku no pretiniekiem: «Otru komandu mēs neredzējām – viņu nometne bija blakus, taču aiz krūmiem. Varējām vienīgi sakliegties.» 

Visgrūtākais šovā bijis pieejamu ūdenstilpju trūkums. Lietainā laikā pēc uzdevuma mežā visi bijuši netīri, gribējies kārtīgi nomazgāties. Arī brīvā laika palicis daudz – ja blakus būtu ūdenstilpe, varētu mēģināt makšķerēt. «Protams, mums bija pieejams ūdens – pieci litri dienā uz cilvēku –, taču ar to jau nepietika, ja gribējās kārtīgāk nomazgāties vai tīrāk traukus nomazgāt.» 

Blakus nometnei zaļoja mežs, taču no karstuma tajā nevarēja paglābties: «Būtu bijis labi, ja mēs varētu ieiet mežā. Tur ir vēsāks, varbūt palasītu ogas. Kaut arī mellenes jau bija beigušās, tik un tā mežā un pie ūdenstilpes varētu atrast, ko padarīt. Ja būtu mežs un ūdens, nav par ko sūdzēties – varbūt vēl četras dienas tur varētu palikt.»

Līdz finālam palīdz tikt puiši 

Aelita ir pateicīga savas komandas puišiem par atbalstu, jo tieši viņi palīdzējuši tikt līdz finālam un uzvarēt. «Sākumā šķita – kā es tā viena pati starp puišiem, bet beigās izrādījās, ka tas man nāca par labu. Komandas biedri atbalstīja un palīdzēja daudzos uzdevumos. Piemēram, kad man neizdevās ar pirmo reizi izveidot ugunskuru, es sabēdājos, likās, viss, vairs nesanāks. Bet tad nāca palīgā Guntis un Ivo, es tikai piešķīlu uguni,» komandas biedru palīdzību novērtē Aelita. 

Visu rakstu lasiet piektdienas, 8. augusta, «Zemgales Ziņās». Foto: Agris Samcovs un no organizatoru arhīva

Pievieno komentāru

Ozolnieku novadā