Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Simto dzimšanas dienu nosvinējusi jelgavniece Antonija Škapare 1

"Es ļoti labi saprotu, ka ir jāvelk tā maska, tie ir tie ierobežojumi… Dzīve jāpieņem tāda, kāda tā ir," pie durvīm, redzot sociālo darbinieci sejas aizsargmaskā, nosaka jelgavniece Antonija Škapare. Viņa 21.maijā pašu tuvāko ģimenes locekļu lokā atzīmējusi savu simto dzimšanas dienu, informē Jelgavas Sociālo lietu pārvalde. 

Antonijas kundze par jelgavnieci sevi sauc jau 59 gadus, un tieši šeit dzīvē gūts nosacīts miers, jo pirms tam liktenis viņu mētājis krustu šķērsu. Antonijas vecāki, kuri nākuši no Neretas puses, 1. Pasaules kara laikā bija spiesti doties bēgļu gaitās uz Krieviju, kur 1920. gada 21. maijā pasaulē nāca mazā Antonija. Politiskajai situācijai mainoties, ģimene jau pēc gada varēja atgriezties Latvijā.

Dzīves sākums jaunajā Latvijā šķita cerīgs – vecāki strādāja savā saimniecībā, apstrādāja 33 hektārus zemes. Tēvs varēja atļauties Antoniju skolot jaunajā Bulduru dārzkopības vidusskolā, kur meita ieguva agronomes diplomu. Bet tad sākās 2. pasaules karš, kas liedza īstenot daudzas ieceres un sapņus. 

Antonijas tēvs un brālis krita karā, bet vācieši Antoniju ar mammu 1944. gadā nosūtīja uz Salaspils koncentrācijas nometni. Tur abas tika izšķirtas – mammu pārveda uz nometni Dānijā, bet Antoniju nosūtīja uz nometni Vācijā. Jaunā meitene labi prata vācu valodu un tika norīkota darbā vienā no pazemes rūpnīcām, kur izgatavoja patronas. Antonijas pienākumos ietilpa patronu pārbaude. 

Pēc Krievu karaspēka ienākšanas Austrumberlīnē, Antonija tika atbrīvota no nometnes un līdz pat 1947. gadam gatavoja maltīti krievu armijas karavīriem. Tikai 28 gadu vecumā Antonijai bija iespēja atgriezties jau citādajā Latvijā, bet no piedāvājuma strādāt “čekā”, drosmīgā meitene gan atteicās. 

Kolhoza laikos Vidzemes pusē Antonija strādāja par agronomi, un šajā pusē arī satika savu dzīvesbiedru Julianu.  1961. gadā kopā ar vīru viņa pārcēlās dzīvot uz Jelgavu. Šeit Antonijas darba mūžs aizritēja sēklu fabrikā un dārzkopības biedrībā, strādājot par agronomi. Tieši Jelgavā viņa arī pievērsās savai sirdslietai – tulpju audzēšanai, un kopā ar vīru uzbūvēja paši savu māju. 

Gaviļniece savā cienījamajā vecumā par veselību nesūdzas, tik nosmej, ka nemaz neatceras, kad pie ārstiem gājusi. Antonijas kundze joprojām ir aktīva grāmatu un laikrakstu lasītāja, turklāt dara to bez brillēm. 

Vecumdienās rūpes par jubilāri uzņēmusies māsas meita Vija un viņas dēla Arta ģimene. Ļoti bieži un reizē gaidīti viesi Antonijas istabā ir dzimtas jaunākā paaudze – četrgadīgā Luīze un piecgadīgais Renārs, kas simtgadnieces ikdienā ienes dzīvesprieku un smaidu. Mazie zina, ka Antonijai ir ļoti laba sirds, ka allaž atradīsies kāds garšīgs cienasts bērniem, un viņas istabā ir ļoti daudz grāmatu. 

Simtgadniece, neskatoties uz savu cienījamo vecumu, joprojām ir ļoti sabiedriska ar stipru veselību. Vēl pirms pāris gadiem pati raka dārzu un stādīja puķes, tagad gan spēka vairs nav tik daudz, dzirdēt arī kļūst arvien grūtāk, bet prieks par dzīvi joprojām ir nerimstošs. 

Jubilāri dzimšanas dienā šodien sveica Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes darbinieki, pasniedzot ziedus un pašvaldības pabalstu 150 eiro apmērā veselības uzlabošanai. 

 

Foto: Jelgavas Sociālo lietu pārvalde

Pievieno komentāru

Komentāri 1

@

Prieks par šiem zelta vērtajiem ļaudīm! Lūk, dzīves stāsts, darbs un tikums un mūžs piepildīts! Skaisti!

pirms 6 dienām, 2020.05.22 21:20

Vietējās ziņas