Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru nenodarbinātām personām ar invaliditāti un senioriem atzīst par neatbilstošu Satversmei

Satversmes tiesa (ST) šodien valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru nenodarbinātām personām ar invaliditāti un senioriem atzina par neatbilstošu Satversmei.

Tiesa atzina Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumu punktu, ciktāl tas nosaka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru nenodarbinātām personām ar invaliditāti un senioriem, par neatbilstošu vairākiem Satversmes pantiem un spēkā neesošu no 2021.gada 1.janvāra.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

No apstrīdētās normas izriet, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs personām ar invaliditāti kopš bērnības ir 122,69 eiro mēnesī, citām personām ar invaliditāti - 80 eiro mēnesī, bet senioriem - 64,03 eiro mēnesī.

Izskatāmā lieta sākotnēji bija ierosināta par minēto valdības noteikumu konkrētā punkta, redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019.gada 31.decembrim, atbilstību Satversmei. Tobrīd minētā tiesību norma noteica, ka pabalsta apmērs personām ar invaliditāti kopš bērnības ir 106,72 eiro mēnesī, bet pārējiem pabalsta saņēmējiem - 64,03 eiro mēnesī. Ministru kabinets no šī gada 1.janvāra pabalsta apmēru palielināja.

ST secināja, ka grozījumi apstrīdētājā normā nav pamats, lai izbeigtu tiesvedību lietā, un ir jāizvērtē Ministru kabineta noteikumu konkrētā punkta redakcija, kas ir spēkā no šī gada janvāra.

ST arī izlēma, ka tā izvērtēs apstrīdēto normu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz nenodarbinātiem pabalsta saņēmējiem - personām ar invaliditāti un senioriem.

Tiesa secināja, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir jo īpaši būtiskas gadījumā, kad persona pati nevar nodrošināt sev pietiekamu dzīves standartu, jo bezdarba, vecuma vai invaliditātes dēļ nestrādā un nenopelna sev iztiku. Nabadzības un sociālās atstumtības riskam īpaši pakļautas personas, kurām dažādu sociālu vai ekonomisku faktoru, diskriminācijas vai piederības pie noteiktas sociālās grupas dēļ ir ierobežotas iespējas gūt ienākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu savu pamatvajadzību apmierināšanu.

ST secināja, ka valsts īstenotajiem pasākumiem jābūt visaptverošiem un vērstiem uz personu ar invaliditāti vienlīdzīgo iespēju un likumisko brīvību nodrošināšanu.

Pabalsta saņēmējiem - nenodarbinātajām personām ar invaliditāti - ir paredzēta virkne dažāda veida valsts un pašvaldības sniegtu sociālās drošības sistēmas pasākumu, tomēr katram no šiem pasākumiem ir savs mērķis.

Tiesa secināja, ka Latvijā nav veikts visaptverošs novērtējums par nenodarbinātām personām ar invaliditāti pieejamo valsts un pašvaldību atbalsta pakalpojumu atbilstību viņu vajadzībām un to, cik lielā mērā šīs personas var apmierināt savas pamatvajadzības.

Tiesa secināja, ka Ministru kabinets nav paredzējis kritērijus, kas objektīvi ļautu noskaidrot tādu pabalsta apmēru, kas kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem nodrošinātu tā saņēmēja pamatvajadzību apmierināšanu un ļautu dzīvot dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Ministru kabinets noteicis pabalsta apmēru vienīgi atkarībā no valsts budžeta iespējām, neizvērtējot ekonomisko situāciju valstī un neņemot vērā vidējo faktisko patēriņa cenu indeksu, secināja tiesa.

ST uzsvēra, ka valstij ir pienākums izveidot visaptverošu personām ar invaliditāti paredzētu sociālā nodrošinājuma standartu. Šim standartam ir jāsekmē ikvienas personas ar invaliditāti sociālā iekļaušana, kā arī jāmazina šādu personu un viņu ģimenes locekļu nabadzība un sociālā atstumtība neatkarīgi no pašvaldības, kurā šīs personas dzīvo.

Tiesa neguva apstiprinājumu tam, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts kopsakarā ar pārējiem pieejamiem valsts un pašvaldību atbalsta pasākumiem pabalsta saņēmējiem - nenodarbinātajām personām ar invaliditāti - apmierinātu vismaz viņu pamatvajadzības un dotu iespēju dzīvot šīm personām tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

Dažādos valsts politikas plānošanas dokumentos nabadzības riskam pakļauto personu, tostarp personu ar invaliditāti un senioru, situācijas uzlabošana ietverta kā viena no valsts prioritātēm. Savukārt starptautiskās institūcijas norādījušas uz Latvijā pastāvošajām problēmām nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanas jomā, secinājusi tiesa.

ST secināja, ka pabalsta apmērs senioriem nav paaugstināts jau gandrīz 15 gadus jeb kopš 2006.gada 1.janvāra, neraugoties uz valsts ekonomisko izaugsmi un faktisko patēriņa cenu pieaugumu šajā laikā.

ST atzina, ka valsts izveidotajai sociālā nodrošinājuma sistēmai ir jābūt taisnīgai un jāmotivē darbspējīgās personas stāties darba tiesiskajās attiecībās. Tomēr tajos gadījumos, kad persona nav varējusi uzkrāt vecuma pensijas saņemšanai likumā noteikto darba stāžu, valstij ir pienākums nodrošināt to, lai persona ar tai pieejamajiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem varētu apmierināt vismaz savas pamatvajadzības.

Tiesa neguva apstiprinājumu tam, ka pabalsts kopsakarā ar citiem valsts un pašvaldību sociālā atbalsta pasākumiem nodrošinātu pabalsta saņēmēju - senioru - pamatvajadzību apmierināšanu un dotu iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Šāda valsts attieksme neveicina senioru sociālo iekļaušanu un nemazina viņu sociālo atstumtību, tāpēc nav vērtējama kā atbilstošas rūpes par senioriem un tā nav attaisnojama.

Tiesa atzina, ka izskatāmajā lietā ir pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošā norma vēl noteiktu laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju valdībai, ievērojot šajā spriedumā secināto, pieņemt jaunu tiesisko regulējumu, ņemot vērā katras pabalsta saņēmēju grupas atšķirīgos apstākļus.

Ņemot vērā, ka attiecīgās izmaiņas ir iespējams saskaņot ar valsts budžetu nākamajam saimnieciskajam gadam, apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no nākamā gada 1.janvāra.

Tiesībsargs Juris Jansons iepriekš savā runā tiesai uzsvēra, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēji pamatā ir personas ar invaliditāti, kurām ir nepieciešams plašāks veselības aprūpes pakalpojumu klāsts.

Lieta ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktais valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs nav pietiekams, lai nodrošinātu tā saņēmēju pamatvajadzības - veselīgu ēdienu, apģērbu, mājokli, veselības aprūpi un obligāto izglītību.

Lai gan valsts ekonomika attīstījusies, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs ilgstoši nav pārskatīts, uzsvēris Jansons. Turklāt tas, viņaprāt, noteikts, pamatojoties uz politiskiem apsvērumiem, nevis ekonomiskiem rādītājiem. Tādējādi tiesībsarga ieskatā valsts neesot pienācīgi izpildījusi no Satversmē izrietošo pozitīvo pienākumu nodrošināt personām sociālo palīdzību.

Tiesībsargs norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktais valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs izraisa tā saņēmēju sociālo atstumtību un nenodrošina viņiem vienlīdzīgas iespējas, salīdzinot ar ekonomiski aktīvām personām.

ST iepriekš beidza skatīt citu pēc Jansona pieteikuma ierosinātu lietu par garantētā minimālā ienākumu (GMI) līmeņa atbilstību Satversmes 1. un 109.pantam.

25.jūnijā ST atzina, ka GMI līmenis neatbilst Satversmei. ST secināja, ka likumdevējs nav izlēmis būtiskākos ar GMI saistītos jautājums, tostarp kādām pamatvajadzībām tas tiek izmaksāts, kā arī nav izstrādāta GMI līmeņa noteikšanas metode.

Ņemot vērā ekonomiskos faktorus un citus apsvērumus, ST nolēma, ka apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2021.gada 1.janvāra.


Foto: pixabay.com

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas