Sociālajā darbā – ar degsmi

Kādā brīvākā rudens pēcpusdienā jelgavniece Aleksandra Pavlovska piekrita veltīt laiku sarunai ar “Ziņām”. Saruna notika Ozolskvērā pie bērnu rotaļu laukuma, kur tobrīd rotaļājās Aleksandras meita.    

– Jūsu pirmā dzīves ceļa izvēle ir filoloģija, literatūra. Tas taču paliek uz visu dzīvi?   
Jā, tas paliek uz visu dzīvi. Tagad gan nav tik daudz laika lasīt kā tolaik, kad es biju tulkotāja. Studēju 16. gadsimta angļu literatūru. Būdama studente, kā brīvprātīgā iesaistījos darbā ar bezpajumtniekiem, un tas mani aizrāva. Tajā laikā brīvprātīgo kustība Krievijā strauji attīstījās. Nezinu, varbūt tas bija saistīts ar to, ka palielinājās sabiedrības noslāņošanās – plaisa starp cilvēkiem, kam bija daudz naudas, un nabadzīgajiem, kuriem vispār nekā nav. Maniem domubiedriem tas nebija pieņemami. Ap 2004. gadu man nācās izvēlēties – vai nu filoloģija, vai sociālais darbs. Izvēlējos otro. Sociālo darbu darot, es iepazinos ar vīru Arsēniju. Viņš strādāja ar pusaudžiem, kuri dzīvoja uz ielas un lietoja narkotikas, savukārt es – ar pieaugušajiem. 

– Kā pārcēlāties uz Latviju? 
Bija ideja turpināt mācības, varbūt studēt doktorantūrā. Tolaik Krievijā bija diezgan grūti iegūt izglītību sociālā darba jomā, jo augstskolās – ar dažiem izņēmumiem – šī joma neattīstījās, interesēja maz cilvēku. Tāpēc jau kādu laiku domājām par pārcelšanos uz ārzemēm. Braukt tieši uz Latviju nolēmām, jo šeit jau ieguvām maģistra grādu un man ir arī dotas tiesības šeit dzīvot – skaitos repatriante. Mana vecmāmiņa ir no Stāmerienas. Viņa pārcēlās uz Krieviju juku laikos drīz pēc revolūcijas. Tiesa, vecmāmiņa nomira, pirms es piedzimu. Viņa arī nevēlējās, lai viņas bērni zinātu par savām saknēm un nemācīja tiem latviešu valodu. Būt par latvieti Krievijā Staļina terora laikā bija bīstami. 

Visu rakstu lasiet 14. oktobra “Zemgales Ziņās”

Foto: Ruslans Antropovs

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas